Kibernoziedzība arvien aug. Cīņa pret to arī. Izskatās, ka šo cīņu ne tikai vada, bet arī lielā mērā veic ASV. Šī valsts ir ļoti pievilcīga blēžiem, tur ir daudz cilvēku ar naudu, vidējam amerikānim ir vairākas bankas kartes, kuras pārsvarā tiek uzturētas ar novecojušu tehnoloģiju, un jāatzīst, ka arī pietiekami daudzi amerikāņi pie kiberdrošības pasākumiem nav pieraduši un tos neievēro. Tā kā darba ASV tiesību aizsardzības institūcijām pietiek.
Modernās tehnoloģijas ļauj aplaupīt amerikāņus, neielaužoties viņu mājās vai bankās. Var mierīgi sēdēt kaut kur Eiropā vai Āfrikā un pa globālo tīklu veikt ļaunos darbus. Bet arī ļaundaru noķeršanai nav jāskraida pa jumtiem ar pistoli, tā tāpat ir jāpaveic, izsekojot viņu darbības globālajā tīklā. Bet, ja likumpārkāpējs ir izsekots virtuālajā pasaulē, kā viņu iesēdināt reālā cietumā? Tad arī rodas nepieciešamība pieprasīt likumpārkāpēja izdošanu tiesāšanai Amerikas Savienotajās Valstīs.
Tā nav neatrisināma problēma, ja ar attiecīgo valsti ir noslēgts līgums. ASV ir noslēgusi šādus līgumus ar 110 pasaules valstīm, pat ar Nauru un Monako, kas ir starp trijām mazākajām valstīm pasaulē pēc teritorijas (trešā, vismazākā ir Vatikāns). Nav tādu līgumu ar arābu valstīm un NVS valstīm. Ar Latviju tāds līgums tika noslēgts vēl 1923. gadā, bet no 2009. gada spēkā ir jauns variants.
Var apgalvot, ka lielākā daļa valstu uzskata par savu goda lietu ievērot starptautiskos līgumus. Kaut gan izņēmumi šeit ir bijuši un ir labi zināmi, bet arī šajos izņēmuma gadījumos, neviens neatzīst, ka līgums ir ticis pārkāpts, bet gan izdomā kaut kādus, parasti nesakarīgus, iemeslus. Šajā ziņā pārsteidza dažu Latvijas politiķu teiktais, ka Imantas hakeri Denisu Čalovski pēc ASV pieprasījuma varētu arī neizdot, kaut arī līgums par izdošanu ir spēkā. Pat Latvijas ārlietu (jā, ārlietu!) ministrs E.Rinkēvičs balsoja pret izdošanu, kaut arī viņam bija un ir visas iespējas ierosināt šī starpvalstu līguma denonsēšanu, ja nu tas tā nepatīk.
Vai cīnīties pret izdošanu?
Visi aizturētie kā viens uzreiz pēc aizturēšanas apgalvo, ka ir nevainīgi un ir kļuvuši par amerikāņu provokāciju upuriem. Tāpat viņi sāk cīņu pret izdošanu, savu iespēju robežās uzsākot publisku kampaņu, piemēram, izvirzot neizglītotai publikai pievilcīgu analfabētisku tēzi, ka ne reizi neesot bijuši Amerikā un tāpēc nevarot būt tur izdarījuši kaut ko sodāmu. Ir gan arī izņēmuma gadījumi, kad zinoši juristi iesaka citu taktiku.
ASV advokāts Arkādijs Buhs, kurš savas firmas mājas lapā sevi dēvē par starptautiski pazīstamu aizstāvi krimināllietās, izsakās, ka lielākā daļa no prāvām par izdošanu ir nesekmīgas un iespējamie likumpārkāpēji tiek izdoti. Vēl viņš piebilst, ka cīnīties pret izdošanu ir veltīga naudas šķiešana tieši tajā laikā, kad tā būs visvairāk vajadzīga.
A.Buham būtībā piekrīt Maskavas advokāts Viktors Smiljaņecs, kura dēlu Dmitriju aizturēja Nīderlandes policija 2012. gada 28. jūnijā Amsterdamā pēc amerikāņu pieprasījuma. Acīmredzot tieši pēc sava tēva ieteikuma, Dmitrijs uzreiz piekrita izdošanai un tika izdots. Tēvs šo rīcību izskaidroja tādejādi, ka cīņa pret izdošanu ir bezcerīga, jo Nīderlande apmierinot ap 98% no izdošanas pieprasījumiem. Pret dēlu nekādu pierādījumu neesot, jo viņš tika aizturēts bez datora, un šādās lietās tikai datora saturs varot dot kādus vainas pierādījumus un par tiem esot jālemj ASV tiesai.
Tēva kvalifikāciju nevar noliegt – viņš zināja, ka Nīderlandes tiesa nelems par dēla vainu, tā ne tikai nav tiesīga to darīt, bet pat nespēj to izdarīt, tā tikai izlems, vai ir likumīgi viņu izdot vai nē. Viņš arī zināja, ka Amerikas tiesa, nosakot spriedumu, neņems vērā Nīderlandē ieslodzījumā pavadīto laiku, tātad sēdēt Nīderlandē ir muļķīgi.
Citāda taktika bija D.Smiļjaneca bēdu brālim Vladimiram Drinkmanam, kuru arestēja tajā pašā dienā turpat Amsterdamā, kur viņi abi atpūtās kopā ar sievām. V.Drinkmans sāka cīnīties pret izdošanu, viņam palīdzēja Krievijas iekšlietu orgāni, kas arī iesniedza pieprasījumu izdot viņiem Drinkmanu par datornoziegumiem. Tiesāšanās par izdošanu ilga divarpus gadu. Tomēr viņš tika izdots ASV 2015. gada 13. februarī un jau 15. septembrī atzina sevi par vainīgu. Kas attiecas uz D.Smiljanecu, viņš vēl 2013. gada 12. augustā tiesas procesā pēc galīgā apsūdzības raksta nolasīšanas savu vainu neatzina; tagad pēc V.Drinkmana ierašanās ASV sevi par vainīgu 16. septembrī tomēr atzina – dienu pēc V.Drinkmana. Lai nu kā, bet viņam tiks ieskaitīts viss ASV nosēdētais laiks, atšķirībā no V.Drinkmana, kura nosēdētie vairāk nekā 2,5 gadi Nīderlandes maizē būs brīvprātīgs papildinājums paredzamajam ASV termiņam.
Var piezīmēt, ka ziņās izplatītais apgalvojums par iespēju D.Čalovska nosēdētos mēnešus Latvijā ieskaitīt viņa sodā ASV, ir ārkārtīgi mazticams. Vai tad nu ASV tiesa šo gadījumu uzskatīs par tik nozīmīgu, ka radīs tiesu precedentu, lai visiem izdotajiem turpmāk ieskaitītu pirms izdošanas nosēdēto laiku?
Apstākļi, kad pieprasītā izdošana nav iespējama, ir fiksēti attiecīgajā starpvalstu līgumā (arī ASV un Latvijas līgumā). Tā kā ir iespējami un ir bijuši gadījumi, kad ASV pieprasītie datornoziedznieki tomēr nav izdoti.
Nāves sods
Likumpārkāpēju nevar izdot, ja valstī, kurā viņš nonāks, viņam var piespriest nāves sodu. Tā Nīderlandē bēgļu nometnē aizturēto Mohamudu Saidu Omaru, aizdomās par terorismu turēto no Somālijas, izdeva ASV tikai pēc tam, kad ASV valdība garantēja, ka viņam netiks piespriests nāves sods.
Datornoziedzniekiem šī problēma nav aktuāla, kaut arī ir parādījušās ziņas, ka Nigērijā ir pieņemts likums, ka kiberblēžus, kas ir ielauzušies nācijas kritiskajā infrastruktūrā un šī ielaušanās ir izraisījusi cilvēku upurus, var sodīt ar nāvi. Reāli gan Nigērijā nāves sodu praktiski nepiemēro.
Tiesa gan, Islāma valsts hakeris Džunaids Husains jeb Abu Husains al-Britani, kas esot bijis hakeru grupas CyberCaliphate līderis, tika speciāli medīts un beidzot nogalināts pie savas mājas Rakkā, Sīrijā. Karā kā jau karā, sūdzēties par netaisnību viņam nav pamata.
Nodarījumiem ir jābūt fiksētiem līgumā
Kādi likumpārkāpēji un par kādiem nodarījumiem tiek izdoti, tas tiek fiksēts izdošanas līgumā. Pašlaik spēkā esošais ASV un Latvijas līgums paredz, ka personu var izdot, ja tā tiek apsūdzēta nodarījumā „kas ir sodāms saskaņā ar abu valstu tiesību aktiem ar brīvības atņemšanu uz laiku, kas ir ilgāks par vienu gadu, vai ar smagāku sodu”. Pirmais tāds līgums, kas tika noslēgts 1923. gadā saturēja nevis šādu vispārīgu formulējumu, bet gan konkrētu noziegumu uzskaitījumu.
Līdzīgs saraksts ir arī 1970. gada janvārī noslēgtajā Līgumā par likumpārkāpēju izdošanu starp ASV un Jaunzēlandi, un uz tā uzķērās ASV, kad pieprasīja izdot Kimu Dotkomu par failu apmaiņas vietnes Megaupload uzturēšanu. Šo vietni plaši izmantoja dažādi autortiesību pārkāpēji, un, pēc ASV autortiesību aģentūru apgalvojuma, radīja zaudējumus amerikāņu māksliniekiem pusmiljarda dolāru apjomā.
Jaunzēlande, saņēmusi šādu pieprasījumu 2012. gada janvārī, atvēra sarakstu ar noziegumu veidiem, par kuriem izdošana var notikt. Slepkavība, laupīšana, izvarošana un pat nepatiesa zvērēšana, pavisam 26 noziegumu veidi sarakstā ir, bet autortiesību pārkāpumu nav, tātad K.Dotkomu izdot uz šī līguma pamata nevar.
Bet vispār izdot var, kaut tas prasa jaunu pieprasījumu un krietni garāku procedūru. Lieta vēl sarežģījās ar to, ka Jaunzēlandes drošības dienests bija izsekojis Kimu, vienkārši, lai nofiksētu, kur viņš atrodas. Bet Jaunzēlandē pilsoņus un personas, kurām ir uzturēšanās atļauja, kā K.Dotkomam, policija izsekot nedrīkst. Tātad tika pieļauta nelikumība, kas deva iespēju uzsākt garu tiesāšanos, kura vēl nav beigusies. Pēdējais tiesas process jau par izdošanu notika novembrī, un ir sagaidāms, ka tiesnesis lēmumu par izdošanu vai neizdošanu paziņos 2015. gada decembra sākumā. Lai kāds tas lēmums būtu, to varēs pārsūdzēt un beigās lēmums būs jāpieņem Augstākajai Tiesai. Atkal jāuzsver, ka Jaunzēlandes tiesa lems tikai par to, vai var šo personu izdot ASV vai nē. Jautājums par to, vai K.Dotkoms ir pats darījis kaut ko nelikumīgu, vai nē, nav šīs tiesas kompetencē, kaut arī viens no aizstāvības argumentiem bija tieši apgalvojums, ka K.Dotkoms nevar atbildēt par to, ko savā failu glabātuvē dara tās īrnieki. (Patiesībā jau nevar arī, tas nu ir jāatzīst)
Kaut kas līdzīgs notika ar Krievijas pilsoni Dmitriju Zubahu. ASV pieprasījums arestēt maskavieti D. Zubahu tika saņemts Kiprā dažas stundas pirms viņa ielidošanas šai zemē 2012. gada jūlijā. Kiprieši viņu arestēja tūlīt, tikko kā viņš kopā ar savu civilsievu izkāpa no lidmašīnas.
ASV viņu apsūdzēja datu izkrāpšanā Amazon un eBay vietnēs, bet izdošanas pieprasījumā norādīja tādu nodarījumu (iebrukums tīklā), par kuru Kiprā nekāds sods nebija paredzēts. Acīmredzot kiprieši par kibernoziegumiem daudz galvu nelauza. Tiesāšanās bija ilga, pavisam notika ap 20 tiesas sēdes. Kamēr notika tiesāšanās, Krievijas Ģenerālprokuratūra iesniedza Kiprai analoģisku prasību par D.Zubahas izdošanu tiesāšanai Krievijā. Rezultātā Kipra 2013. gada aprīlī viņu tomēr izdeva Krievijai nevis ASV. Pēc neoficiālām ziņām, tajā laikā Kipra cerēja uz lielu aizdevumu no Krievijas (ko nedabūja) un aizdevuma noteikumos esot bijusi arī D.Zubahas izdošana. Pēc citām neoficiālām ziņām, D.Zubaha esot sadarbojies ar Krievijas specdienestiem un veicis opozicionāru e-pastu uzlaušanu, tāpēc valdība tā centās viņu izpestīt. Pēc atgriešanās Maskavā viņu tiešām tiesāja, viņš atzina savu vainu un 2014. gada martā viņam piesprieda 4 gadus nosacīti par līdzdalību liela apmēra zādzībā.
Sarežģītāka bija Igaunijas problēma ar Sergeja Čurikova grupas izdošanu. Pēc ASV iesnieguma 2009. gada 6. maijā igauņu policija arestēja S.Čurikovu un viņa 4 līdzdalībniekus par ielaušanos Skotijas Karaliskajā bankā lielā noziedznieku grupā no daudzām valstīm, kas 12 stundu laikā 2008.gada 12.novembrī nolaupīja 9,5 miljonu dolāru. Viens no grupas vadītājiem bija S.Čurikovs. Igaunijas tiesa 2009. gada novembrī S.Čurikovam piesprieda 6 gadus cietumsoda, bet viņa līdzdalībniekiem no 5 līdz 2 gadiem par nodarījumiem tepat Igaunijā. Šie līdzdalībnieki no Tallinas bankomātiem tajā dienā izņēma 3,5 miljoni kronu (apmēram 300 000 dolāru). Nav ziņu, ka viņi būtu paši taisījuši viltotās banku kartes, viņi vienkārši tās saņēma no S.Čurikova un vienkārši no bankomātiem izņēma naudu – katru reizi 10 000 kronu.
Sākotnējā ASV pieprasījumā figurēja visi pieci igauņu likumpārkāpēji, bet izdots tika tikai S.Čurikovs, jo pārējie jau bija notiesāti un Igaunijas varas iestādēm pret viņiem vairāk pretenziju nebija. ASV nevarēja neko iebilst, jo pie Igaunijā izdarītajiem pārkāpumiem amerikāņi neko pievienot nespēja un patiesībā arī šo personu vārdus uzzināja no Igaunijas varas iestādēm. S.Čurikovam toties bija jāatbild par visas grupas sastrādāto ne tikai Igaunijā, bet vēl vairāk kā 10 valstīs, ieskaitot ASV. S.Čurikovs ieradās ASV 2010. gada 7. augustā un 2014. gada 24. oktobrī tika notiesāts uz 11 gadiem 3 mēnešiem cietumā un 8,4 miljoniem dolāru soda naudas, lai atlīdzinātu zaudējumus.
Ja nu pavisam negribas izdot...
Parasti jau nevienai valstij nav problēmu aizturēt un izdot ASV šajā valstī iebraukušo citas valsts pilsoni, bet neviena valsts nav priecīga, ja viņas pilsonis ir iekūlies nepatikšanās ASV un tagad blamē savu dzimteni.
Lielbritānijas pilsoni Geriju MakKinnonu (Gary McKinnon) ASV apvainoja, ka viņš no 2001. gada februāra līdz 2002. gada martam esot sirojis pa amerikāņu militārajiem un NASA datoriem. Gerijs pats nepretendē uz izcila hakera lomu, viņš saka, ka tikai esot sastādījis vienkāršu programmu, kas pārbaudīja attiecīgo iestāžu tīkla datoru un citu iekārtu paroles – vai tās ir izmainītas, vai arī atstātas rūpnīcas paroles, kuras visām iekārtām ir vienādas. Tādā veidā viņš piekļuva 97 datoriem. Viņa mērķis bija uzzināt informāciju, ko ASV glabā par kontaktiem ar NLO un citplanētiešiem, kā arī ziņas par lētiem enerģijas avotiem, kuras tiek slēptas no publikas, lai nodrošinātu peļņu naftiniekiem un citiem dārgās enerģijas piegādātajiem. Kā viņš pats apgalvo, viņam tas tomēr esot izdevies. Pēc viņa mātes teiktā, viņam bija interese par citplanētiešiem jau no bērnības un viņš esot bijis pārliecināts, ka citplanētieši viņam kājā ir kaut ko implantējuši.
2002. gada novembrī ASV tiesa viņam izvirzīja apsūdzību šo datoru uzlaušanā un vēl arī dažādu kritisku failu izdzēšanā, kas dezorganizēja tīkla darbību un prasīja segt 700 tūkstošu dolāru izdevumus, lai to sakārtotu. Septiņu apsūdzības punktu maksimālie soda termiņi saskaitot deva 70 gadus. Lielbritānijas tiesu sistēma ar izdošanu neko daudz nesteidzās. Tikai 2006. gada jūlijā tiesa pieņēma lēmumu viņu izdot ASV, 2008. gada jūnijā Lordu palātas apelācijas komiteja atstāja šo lēmumu negrozītu. Tad viņa advokāti mēģināja apelēt pie Eiropas Cilvēktiesību tiesas, bet šī tiesa viņu prasību nepieņēma, toties 2008. gada augustā psihologs S.Barons-Koens no Kembridžas universitātes diagnosticēja viņam Aspergera sindromu un vēlāk vēl vismaz piecas ekspertu komisijas šo diagnozi apstiprināja. Lielbritānijā arī izvērtās plaša viņa aizsardzības kampaņa.
Šis sindroms nenozīmē, ka persona nespēj atbildēt par savu rīcību, bet Garija gadījumā tika uzsvērts, ka viņš var izdarīt pašnāvību, ja viņu izdod Amerikai, ko arī eksperti atzina par iespējamu. Tas bija galvenais pamatojums, kāpēc Iekšlietu ministre T.Meja 2012.gada 16. oktobrī pēc desmit gadu ņemšanās izdarīja galīgo lēmumu, ka G.MakKinnons nav jāizdod. Vispār runājot, hakeri, kas izdara pašnāvību pēc pieķeršanas un tiesvedības ierosināšanas, vēsturē ir bijuši vairāki, tā kā gluži tukšs šis apsvērums nav. Daudz nesakarīgāks bija viņa daudzo aizstāvības entuziastu apgalvojums, ka viņš jātiesā Lielbritānijā, tāpēc, ka viņš tur atradās, kad izdarīja šos iespējamos pārkāpumus. Bet to jau izdarīt nevar, un līdz šim britu tiesu iestādes pret viņu nekādas apsūdzības nav izvirzījušas, jo to rīcībā nekādu pierādījumu nav.
Arī izdošanas gadījumā amerikāņu tiesai nebūtu bijis viegli viņu notiesāt, jo viņš neatzina savu vainu nekādā failu sistēmas bojāšanā, bet, kas attiecas uz UFO un citplanētiešu failu kopēšanu, viņš esot rīkojies ziņkārības, nevis ļaunu nodomu dzīts. Bet, ja nav bijis ļauna nodoma, nav pamata kriminālai vajāšanai, arī Amerikā.
Toties nekādu lielu problēmu nebija Ukrainai ar Dmitrija Golubova izdošanu, kuru ASV pieprasīja izdot 2006. gadā par daudziem ar datoriem saistītiem noziegumiem, tajā skaitā par saistītiem ar viltotu bankas karšu izmantošanu un galvenais par vietnes CarderPlanet izveidošanu un uzturēšanu. Šī vietne kalpoja kā datornoziedznieku pieredzes apmaiņas forums un piedāvāja daudzveidīgus specifiskus pakalpojumus šai interneta lietotāju grupai, tai skaitā viltotu dokumentu izgatavošanu. Tā kā Ukrainai nav līguma ar ASV par savstarpēju likumpārkāpēju izdošanu, tad izdošanu izdevās nobloķēt. To izdarīja divi parlamenta deputāti – Vladimirs Demjohins, kurš galvoja par Dmitriju, un pēc viņa lūguma arī otrs viņa kolēģis Vladimirs Makejenko galvoja par viņu. V.Demjohins savu rīcību pamatoja ar to, ka „tādi zēni, tas ir mūsu sabiedrības krējums”.
Ukrainas internetā ir raksti, kas apgalvo, ka gan pieminētā vietne CarderPlanet, gan D.Golubeva neizdošana ir bijusi Krievijas specdienestu organizēta. Kā pierādījumu min V.Demjohina iespējamo saistību ar specdienestiem vēl padomju laikā, kad viņš 1976. gadā beidza Pretgaisa aizsardzības radiotehnisko augstāko karaskolu Viļņā, skolu, kuras kursantus ļoti rūpīgi vētīja pretizlūkošana. Pēc tam viņš 80-to gadu beigās šajā skolā strādāja par pasniedzēju, kas, protams, prasīja ciešākus kontaktus ar drošības orgāniem. Tiek doti arī citi apsvērumi par šo cilvēku saistību ar Krievijas drošības iestādēm, bet pa īstam pārliecinošu pierādījumu tomēr nav un arī nevar būt, kaut gan iespaids, ka Krievijas specdienesti izmanto arī šādu iespēju, lai kaitētu Amerikai, var rasties.
Tagad D.Golubovs nodarbojas ar politiku – ir Ukrainas interneta partijas izveidotājs. Var piezīmēt, ka līgumos par likumpārkāpēju izdošanu ir paredzēts, ka nedrīkst izdot personas, kas tiek vajātas par politisku darbību. Piemēram, 2015. gada maijā Austrijas tiesa neizdeva ASV Ukrainas oligarhu Dmitriju Firtašu, it kā tāpēc, ka pieprasījums esot politiski motivēts. Ja tagad ASV pieprasītu izdot D.Golubevu, viņš varētu apgalvot, ka patiesībā pieprasījums ir dēļ viņa politiskās darbības, bet nopietni to diez vai kāds uztvertu un, galu galā, kas izdodas miljardierim, var neizdoties hakerim, kaut arī pazīstamam.
Nevar noklusēt arī Latvijas Augstākās tiesas 2011. gada lēmumu par Kārļa Kārkliņa neizdošanu ASV. ASV tiesa savā sākotnējā apsūdzībā viņu vaino par dalību noziedzīgā grupējumā, kurš, izmantojot pikšķerēšanas rezultātā iegūtos datus par banku kartēm, izzaga no banku rēķiniem ap 3,2 miljoni dolāru. Noziedzīgais grupējums sastāvēja no K.Kārkliņa un no 6 Nigērijas pārstāvjiem, kuri bija emigrējuši uz ASV un Apvienoto Karalisti, bet viens bija paspējis aizmukt atpakaļ uz Nigēriju. Nigērija šo puisi – Olaniji Džonsu Makinde (Olaniyi Jones Makinde) izdeva 2012. maijā. Par šīs grupas locekļu notiesāšanu sīkāku ziņu nav, tikai ir zināms, ka Vaja Nvaki (Waya Nwaki), kurš pēc izmeklētāju domām saņēma banku karšu informāciju no K.Kārkliņa, 2012. gada decembrī tika notiesāts uz 6 gadiem.
Kaut arī K.Kārkliņa iespējamā loma kiberbandā izskatās krietni būtiskāka par S.Čalovska nedarbiem, tomēr nekādu Latvijas mediju ievērību šis izdošanas process neizraisīja. Latvijas Augstākās tiesas lēmums par K.Kārkliņa neizdošanu nav publicēts, bet kaut kādas ziņas par argumentiem, kas tika izmantoti, ir atrodamas. Piemēram, Neatkarīgā Rīta Avīze, 2014. gada augustā, atsaucoties uz informāciju no K.Kārkliņa advokātiem, pastāsta, ka ļoti būtisks esot bijis teritoriālās jurisdikcijas princips – „noziegums jāizmeklē tā pastrādāšanas vietā”. Zelta vārdi! Tiešām, noziegums ir jāizmeklē tā pastrādāšanas vietā. Tikai, ja tiesneši un advokāti būtu parunājuši ar kādu pazīstamu trešklasnieku, viņi, sev par lielu pārsteigumu būtu uzzinājuši, ka ir tāds „Internets” un, ka var pastrādāt noziegumu Amerikā, neizejot no sava dzīvokļa Latvijā, nemaz nerunājot par iespējām piedalīties kibernoziedznieku bandā Amerikā. Tad iznāk, ka noziegums ir izdarīts un jāizmeklē ASV.
Pavisam anekdotisks ir apgalvojums (ja tam notic), ka lēmumā „ ... būtisku lomu nospēlēja arī aizstāvības atrastie pierādījumi, kas ļāva apstrīdēt pasakai līdzīgo apsūdzības rakstu. Tajā starp daudzām abstraktajām frāzēm atrodams apgalvojums, ka uz Kārkliņa bankas kontu tikuši pārskaitīti 100 tūkstoši dolāru. Advokātam un viņa aizstāvamajam izdevās iegūt konta izdrukas, un, lai arī tās netika vērtētas kā oficiāls pierādījums, tomēr tiesa ņēma vērā faktu, ka nekādi 100 tūkstoši tur nebija atrodami. Iespējams, tikai tas jaunieti paglāba no izdošanas.”
Patiesībā minētajā apsūdzības rakstā vienīgais teksts, kuram varētu būt kaut kāds sakars ar 100 000 dolāriem ir šāda „abstrakta frāze”: „Between in or about September 2009 and in or about December 2010, defendant KARKLINS and others in Latvia (whose names defendant KARKLINS e-mailed to defendant NWAKI) received approximately $98,000 via Western Union.” To var pārtulkot kā „Apmēram no 2008. gada septembra līdz apmēram 2010. gada decembrim apsūdzētais Kārkliņš un citi Latvijā (kuru vārdus apsūdzētais aizsūtīja pa e-pastu apsūdzētajam Nwaki) saņēma apmēram 98 000 USD pa Western Union”. Jāatgādina, ka Western Union nav banka, tur nav nekādu kontu, ko izdrukāt, tā saņem naudu un to pārskaita uz klienta norādīto bankas kontu, vai arī izmaksā klienta norādītajai personai rokās.
Visi kiberblēži vienmēr darbojas ar segvārdiem (K.Kārkliņam, piemēram, uzrāda trīs segvārdus). Tas dod iespēju pieķeršanas gadījumā paziņot, ka šo segvārdu viņš nav lietojis un vispār nekā nezina. Pierādīt, ka dotais segvārds atbilst konkrētajai personai tiešām prasa papildu darbu. Tikko norādīta frāze no „pasakai līdzīga apsūdzības raksta” ļauj secināt, ka K.Kārkliņam tādas iespējas vairs nebija – viņš tika devis norādījumus izmaksāt sev un savām paziņām naudu, norādot reālus cilvēkus, jo Western Union un vispār neviena finansu kompānija nevar izmaksāt reālu naudu kādam segvārdam. Tātad ASV izmeklētāju rīcībā bija vajadzīgie uzvārdi un, protams, tie varēja arī izprasīt no Western Union visus maksājumu dokumentus ar K.Kārkliņa parakstu.
Vispār grupējuma kontrolētie banku konti bija Apvienotajā Karalistē, ASV, Latvijā, Francijā, Bulgārijā, Krievijā, Nigērijā un vēl citās valstīs. Paliek noslēpums – kāda tad konta izdruka tika uzrādīta tiesai un, kādā veidā tiesa varēja „ņemt vērā” faktu, ka aizstāvība kaut kur nebija atradusi 100 000 dolārus. Galu galā, jebkurš var neatrast 100 000 dolāru un pat miljonu daudzās vietās.
Vēlreiz jāuzsver, ka tiesai nav jāizskata jautājums par hakera vainīgumu vai nevainīgumu (viņš ir nevainīgs līdz ASV tiesas spriedumam), nav jāiedziļinās pasakām līdzīgos advokātu sacerējumos, tai ir tikai jāpieņem lēmums, vai esošais starpvalstu līgums pieļauj viņa izdošanu, vai nepieļauj.
Kibernoziedzība arvien aug. Cīņa pret to arī. Izskatās, ka šo cīņu ne tikai vada, bet arī lielā mērā veic ASV. Šī valsts ir ļoti pievilcīga blēžiem, tur ir daudz cilvēku ar naudu, vidējam amerikānim ir vairākas bankas kartes, kuras pārsvarā tiek uzturētas ar novecojušu tehnoloģiju, un jāatzīst, ka arī pietiekami daudzi amerikāņi pie kiberdrošības pasākumiem nav pieraduši un tos neievēro. Tā kā darba ASV tiesību aizsardzības institūcijām pietiek.
Modernās tehnoloģijas ļauj aplaupīt amerikāņus, neielaužoties viņu mājās vai bankās. Var mierīgi sēdēt kaut kur Eiropā vai Āfrikā un pa globālo tīklu veikt ļaunos darbus. Bet arī ļaundaru noķeršanai nav jāskraida pa jumtiem ar pistoli, tā tāpat ir jāpaveic, izsekojot viņu darbības globālajā tīklā. Bet, ja likumpārkāpējs ir izsekots virtuālajā pasaulē, kā viņu iesēdināt reālā cietumā? Tad arī rodas nepieciešamība pieprasīt likumpārkāpēja izdošanu tiesāšanai Amerikas Savienotajās Valstīs.
Tā nav neatrisināma problēma, ja ar attiecīgo valsti ir noslēgts līgums. ASV ir noslēgusi šādus līgumus ar 110 pasaules valstīm, pat ar Nauru un Monako, kas ir starp trijām mazākajām valstīm pasaulē pēc teritorijas (trešā, vismazākā ir Vatikāns). Nav tādu līgumu ar arābu valstīm un NVS valstīm. Ar Latviju tāds līgums tika noslēgts vēl 1923. gadā, bet no 2009. gada spēkā ir jauns variants.
Var apgalvot, ka lielākā daļa valstu uzskata par savu goda lietu ievērot starptautiskos līgumus. Kaut gan izņēmumi šeit ir bijuši un ir labi zināmi, bet arī šajos izņēmuma gadījumos, neviens neatzīst, ka līgums ir ticis pārkāpts, bet gan izdomā kaut kādus, parasti nesakarīgus, iemeslus. Šajā ziņā pārsteidza dažu Latvijas politiķu teiktais, ka Imantas hakeri Denisu Čalovski pēc ASV pieprasījuma varētu arī neizdot, kaut arī līgums par izdošanu ir spēkā. Pat Latvijas ārlietu (jā, ārlietu!) ministrs E.Rinkēvičs balsoja pret izdošanu, kaut arī viņam bija un ir visas iespējas ierosināt šī starpvalstu līguma denonsēšanu, ja nu tas tā nepatīk.
Vai cīnīties pret izdošanu?
Visi aizturētie kā viens uzreiz pēc aizturēšanas apgalvo, ka ir nevainīgi un ir kļuvuši par amerikāņu provokāciju upuriem. Tāpat viņi sāk cīņu pret izdošanu, savu iespēju robežās uzsākot publisku kampaņu, piemēram, izvirzot neizglītotai publikai pievilcīgu analfabētisku tēzi, ka ne reizi neesot bijuši Amerikā un tāpēc nevarot būt tur izdarījuši kaut ko sodāmu. Ir gan arī izņēmuma gadījumi, kad zinoši juristi iesaka citu taktiku.
ASV advokāts Arkādijs Buhs, kurš savas firmas mājas lapā sevi dēvē par starptautiski pazīstamu aizstāvi krimināllietās, izsakās, ka lielākā daļa no prāvām par izdošanu ir nesekmīgas un iespējamie likumpārkāpēji tiek izdoti. Vēl viņš piebilst, ka cīnīties pret izdošanu ir veltīga naudas šķiešana tieši tajā laikā, kad tā būs visvairāk vajadzīga.
A.Buham būtībā piekrīt Maskavas advokāts Viktors Smiljaņecs, kura dēlu Dmitriju aizturēja Nīderlandes policija 2012. gada 28. jūnijā Amsterdamā pēc amerikāņu pieprasījuma. Acīmredzot tieši pēc sava tēva ieteikuma, Dmitrijs uzreiz piekrita izdošanai un tika izdots. Tēvs šo rīcību izskaidroja tādejādi, ka cīņa pret izdošanu ir bezcerīga, jo Nīderlande apmierinot ap 98% no izdošanas pieprasījumiem. Pret dēlu nekādu pierādījumu neesot, jo viņš tika aizturēts bez datora, un šādās lietās tikai datora saturs varot dot kādus vainas pierādījumus un par tiem esot jālemj ASV tiesai.
Tēva kvalifikāciju nevar noliegt – viņš zināja, ka Nīderlandes tiesa nelems par dēla vainu, tā ne tikai nav tiesīga to darīt, bet pat nespēj to izdarīt, tā tikai izlems, vai ir likumīgi viņu izdot vai nē. Viņš arī zināja, ka Amerikas tiesa, nosakot spriedumu, neņems vērā Nīderlandē ieslodzījumā pavadīto laiku, tātad sēdēt Nīderlandē ir muļķīgi.
Citāda taktika bija D.Smiļjaneca bēdu brālim Vladimiram Drinkmanam, kuru arestēja tajā pašā dienā turpat Amsterdamā, kur viņi abi atpūtās kopā ar sievām. V.Drinkmans sāka cīnīties pret izdošanu, viņam palīdzēja Krievijas iekšlietu orgāni, kas arī iesniedza pieprasījumu izdot viņiem Drinkmanu par datornoziegumiem. Tiesāšanās par izdošanu ilga divarpus gadu. Tomēr viņš tika izdots ASV 2015. gada 13. februarī un jau 15. septembrī atzina sevi par vainīgu. Kas attiecas uz D.Smiljanecu, viņš vēl 2013. gada 12. augustā tiesas procesā pēc galīgā apsūdzības raksta nolasīšanas savu vainu neatzina; tagad pēc V.Drinkmana ierašanās ASV sevi par vainīgu 16. septembrī tomēr atzina – dienu pēc V.Drinkmana. Lai nu kā, bet viņam tiks ieskaitīts viss ASV nosēdētais laiks, atšķirībā no V.Drinkmana, kura nosēdētie vairāk nekā 2,5 gadi Nīderlandes maizē būs brīvprātīgs papildinājums paredzamajam ASV termiņam.
Var piezīmēt, ka ziņās izplatītais apgalvojums par iespēju D.Čalovska nosēdētos mēnešus Latvijā ieskaitīt viņa sodā ASV, ir ārkārtīgi mazticams. Vai tad nu ASV tiesa šo gadījumu uzskatīs par tik nozīmīgu, ka radīs tiesu precedentu, lai visiem izdotajiem turpmāk ieskaitītu pirms izdošanas nosēdēto laiku?
Apstākļi, kad pieprasītā izdošana nav iespējama, ir fiksēti attiecīgajā starpvalstu līgumā (arī ASV un Latvijas līgumā). Tā kā ir iespējami un ir bijuši gadījumi, kad ASV pieprasītie datornoziedznieki tomēr nav izdoti.
Nāves sods
Likumpārkāpēju nevar izdot, ja valstī, kurā viņš nonāks, viņam var piespriest nāves sodu. Tā Nīderlandē bēgļu nometnē aizturēto Mohamudu Saidu Omaru, aizdomās par terorismu turēto no Somālijas, izdeva ASV tikai pēc tam, kad ASV valdība garantēja, ka viņam netiks piespriests nāves sods.
Datornoziedzniekiem šī problēma nav aktuāla, kaut arī ir parādījušās ziņas, ka Nigērijā ir pieņemts likums, ka kiberblēžus, kas ir ielauzušies nācijas kritiskajā infrastruktūrā un šī ielaušanās ir izraisījusi cilvēku upurus, var sodīt ar nāvi. Reāli gan Nigērijā nāves sodu praktiski nepiemēro.
Tiesa gan, Islāma valsts hakeris Džunaids Husains jeb Abu Husains al-Britani, kas esot bijis hakeru grupas CyberCaliphate līderis, tika speciāli medīts un beidzot nogalināts pie savas mājas Rakkā, Sīrijā. Karā kā jau karā, sūdzēties par netaisnību viņam nav pamata.
Nodarījumiem ir jābūt fiksētiem līgumā
Kādi likumpārkāpēji un par kādiem nodarījumiem tiek izdoti, tas tiek fiksēts izdošanas līgumā. Pašlaik spēkā esošais ASV un Latvijas līgums paredz, ka personu var izdot, ja tā tiek apsūdzēta nodarījumā „kas ir sodāms saskaņā ar abu valstu tiesību aktiem ar brīvības atņemšanu uz laiku, kas ir ilgāks par vienu gadu, vai ar smagāku sodu”. Pirmais tāds līgums, kas tika noslēgts 1923. gadā saturēja nevis šādu vispārīgu formulējumu, bet gan konkrētu noziegumu uzskaitījumu.
Līdzīgs saraksts ir arī 1970. gada janvārī noslēgtajā Līgumā par likumpārkāpēju izdošanu starp ASV un Jaunzēlandi, un uz tā uzķērās ASV, kad pieprasīja izdot Kimu Dotkomu par failu apmaiņas vietnes Megaupload uzturēšanu. Šo vietni plaši izmantoja dažādi autortiesību pārkāpēji, un, pēc ASV autortiesību aģentūru apgalvojuma, radīja zaudējumus amerikāņu māksliniekiem pusmiljarda dolāru apjomā.
Jaunzēlande, saņēmusi šādu pieprasījumu 2012. gada janvārī, atvēra sarakstu ar noziegumu veidiem, par kuriem izdošana var notikt. Slepkavība, laupīšana, izvarošana un pat nepatiesa zvērēšana, pavisam 26 noziegumu veidi sarakstā ir, bet autortiesību pārkāpumu nav, tātad K.Dotkomu izdot uz šī līguma pamata nevar.
Bet vispār izdot var, kaut tas prasa jaunu pieprasījumu un krietni garāku procedūru. Lieta vēl sarežģījās ar to, ka Jaunzēlandes drošības dienests bija izsekojis Kimu, vienkārši, lai nofiksētu, kur viņš atrodas. Bet Jaunzēlandē pilsoņus un personas, kurām ir uzturēšanās atļauja, kā K.Dotkomam, policija izsekot nedrīkst. Tātad tika pieļauta nelikumība, kas deva iespēju uzsākt garu tiesāšanos, kura vēl nav beigusies. Pēdējais tiesas process jau par izdošanu notika novembrī, un ir sagaidāms, ka tiesnesis lēmumu par izdošanu vai neizdošanu paziņos 2015. gada decembra sākumā. Lai kāds tas lēmums būtu, to varēs pārsūdzēt un beigās lēmums būs jāpieņem Augstākajai Tiesai. Atkal jāuzsver, ka Jaunzēlandes tiesa lems tikai par to, vai var šo personu izdot ASV vai nē. Jautājums par to, vai K.Dotkoms ir pats darījis kaut ko nelikumīgu, vai nē, nav šīs tiesas kompetencē, kaut arī viens no aizstāvības argumentiem bija tieši apgalvojums, ka K.Dotkoms nevar atbildēt par to, ko savā failu glabātuvē dara tās īrnieki. (Patiesībā jau nevar arī, tas nu ir jāatzīst)
Kaut kas līdzīgs notika ar Krievijas pilsoni Dmitriju Zubahu. ASV pieprasījums arestēt maskavieti D. Zubahu tika saņemts Kiprā dažas stundas pirms viņa ielidošanas šai zemē 2012. gada jūlijā. Kiprieši viņu arestēja tūlīt, tikko kā viņš kopā ar savu civilsievu izkāpa no lidmašīnas.
ASV viņu apsūdzēja datu izkrāpšanā Amazon un eBay vietnēs, bet izdošanas pieprasījumā norādīja tādu nodarījumu (iebrukums tīklā), par kuru Kiprā nekāds sods nebija paredzēts. Acīmredzot kiprieši par kibernoziegumiem daudz galvu nelauza. Tiesāšanās bija ilga, pavisam notika ap 20 tiesas sēdes. Kamēr notika tiesāšanās, Krievijas Ģenerālprokuratūra iesniedza Kiprai analoģisku prasību par D.Zubahas izdošanu tiesāšanai Krievijā. Rezultātā Kipra 2013. gada aprīlī viņu tomēr izdeva Krievijai nevis ASV. Pēc neoficiālām ziņām, tajā laikā Kipra cerēja uz lielu aizdevumu no Krievijas (ko nedabūja) un aizdevuma noteikumos esot bijusi arī D.Zubahas izdošana. Pēc citām neoficiālām ziņām, D.Zubaha esot sadarbojies ar Krievijas specdienestiem un veicis opozicionāru e-pastu uzlaušanu, tāpēc valdība tā centās viņu izpestīt. Pēc atgriešanās Maskavā viņu tiešām tiesāja, viņš atzina savu vainu un 2014. gada martā viņam piesprieda 4 gadus nosacīti par līdzdalību liela apmēra zādzībā.
Sarežģītāka bija Igaunijas problēma ar Sergeja Čurikova grupas izdošanu. Pēc ASV iesnieguma 2009. gada 6. maijā igauņu policija arestēja S.Čurikovu un viņa 4 līdzdalībniekus par ielaušanos Skotijas Karaliskajā bankā lielā noziedznieku grupā no daudzām valstīm, kas 12 stundu laikā 2008.gada 12.novembrī nolaupīja 9,5 miljonu dolāru. Viens no grupas vadītājiem bija S.Čurikovs. Igaunijas tiesa 2009. gada novembrī S.Čurikovam piesprieda 6 gadus cietumsoda, bet viņa līdzdalībniekiem no 5 līdz 2 gadiem par nodarījumiem tepat Igaunijā. Šie līdzdalībnieki no Tallinas bankomātiem tajā dienā izņēma 3,5 miljoni kronu (apmēram 300 000 dolāru). Nav ziņu, ka viņi būtu paši taisījuši viltotās banku kartes, viņi vienkārši tās saņēma no S.Čurikova un vienkārši no bankomātiem izņēma naudu – katru reizi 10 000 kronu.
Sākotnējā ASV pieprasījumā figurēja visi pieci igauņu likumpārkāpēji, bet izdots tika tikai S.Čurikovs, jo pārējie jau bija notiesāti un Igaunijas varas iestādēm pret viņiem vairāk pretenziju nebija. ASV nevarēja neko iebilst, jo pie Igaunijā izdarītajiem pārkāpumiem amerikāņi neko pievienot nespēja un patiesībā arī šo personu vārdus uzzināja no Igaunijas varas iestādēm. S.Čurikovam toties bija jāatbild par visas grupas sastrādāto ne tikai Igaunijā, bet vēl vairāk kā 10 valstīs, ieskaitot ASV. S.Čurikovs ieradās ASV 2010. gada 7. augustā un 2014. gada 24. oktobrī tika notiesāts uz 11 gadiem 3 mēnešiem cietumā un 8,4 miljoniem dolāru soda naudas, lai atlīdzinātu zaudējumus.
Ja nu pavisam negribas izdot...
Parasti jau nevienai valstij nav problēmu aizturēt un izdot ASV šajā valstī iebraukušo citas valsts pilsoni, bet neviena valsts nav priecīga, ja viņas pilsonis ir iekūlies nepatikšanās ASV un tagad blamē savu dzimteni.
Lielbritānijas pilsoni Geriju MakKinnonu (Gary McKinnon) ASV apvainoja, ka viņš no 2001. gada februāra līdz 2002. gada martam esot sirojis pa amerikāņu militārajiem un NASA datoriem. Gerijs pats nepretendē uz izcila hakera lomu, viņš saka, ka tikai esot sastādījis vienkāršu programmu, kas pārbaudīja attiecīgo iestāžu tīkla datoru un citu iekārtu paroles – vai tās ir izmainītas, vai arī atstātas rūpnīcas paroles, kuras visām iekārtām ir vienādas. Tādā veidā viņš piekļuva 97 datoriem. Viņa mērķis bija uzzināt informāciju, ko ASV glabā par kontaktiem ar NLO un citplanētiešiem, kā arī ziņas par lētiem enerģijas avotiem, kuras tiek slēptas no publikas, lai nodrošinātu peļņu naftiniekiem un citiem dārgās enerģijas piegādātajiem. Kā viņš pats apgalvo, viņam tas tomēr esot izdevies. Pēc viņa mātes teiktā, viņam bija interese par citplanētiešiem jau no bērnības un viņš esot bijis pārliecināts, ka citplanētieši viņam kājā ir kaut ko implantējuši.
2002. gada novembrī ASV tiesa viņam izvirzīja apsūdzību šo datoru uzlaušanā un vēl arī dažādu kritisku failu izdzēšanā, kas dezorganizēja tīkla darbību un prasīja segt 700 tūkstošu dolāru izdevumus, lai to sakārtotu. Septiņu apsūdzības punktu maksimālie soda termiņi saskaitot deva 70 gadus. Lielbritānijas tiesu sistēma ar izdošanu neko daudz nesteidzās. Tikai 2006. gada jūlijā tiesa pieņēma lēmumu viņu izdot ASV, 2008. gada jūnijā Lordu palātas apelācijas komiteja atstāja šo lēmumu negrozītu. Tad viņa advokāti mēģināja apelēt pie Eiropas Cilvēktiesību tiesas, bet šī tiesa viņu prasību nepieņēma, toties 2008. gada augustā psihologs S.Barons-Koens no Kembridžas universitātes diagnosticēja viņam Aspergera sindromu un vēlāk vēl vismaz piecas ekspertu komisijas šo diagnozi apstiprināja. Lielbritānijā arī izvērtās plaša viņa aizsardzības kampaņa.
Šis sindroms nenozīmē, ka persona nespēj atbildēt par savu rīcību, bet Garija gadījumā tika uzsvērts, ka viņš var izdarīt pašnāvību, ja viņu izdod Amerikai, ko arī eksperti atzina par iespējamu. Tas bija galvenais pamatojums, kāpēc Iekšlietu ministre T.Meja 2012.gada 16. oktobrī pēc desmit gadu ņemšanās izdarīja galīgo lēmumu, ka G.MakKinnons nav jāizdod. Vispār runājot, hakeri, kas izdara pašnāvību pēc pieķeršanas un tiesvedības ierosināšanas, vēsturē ir bijuši vairāki, tā kā gluži tukšs šis apsvērums nav. Daudz nesakarīgāks bija viņa daudzo aizstāvības entuziastu apgalvojums, ka viņš jātiesā Lielbritānijā, tāpēc, ka viņš tur atradās, kad izdarīja šos iespējamos pārkāpumus. Bet to jau izdarīt nevar, un līdz šim britu tiesu iestādes pret viņu nekādas apsūdzības nav izvirzījušas, jo to rīcībā nekādu pierādījumu nav.
Arī izdošanas gadījumā amerikāņu tiesai nebūtu bijis viegli viņu notiesāt, jo viņš neatzina savu vainu nekādā failu sistēmas bojāšanā, bet, kas attiecas uz UFO un citplanētiešu failu kopēšanu, viņš esot rīkojies ziņkārības, nevis ļaunu nodomu dzīts. Bet, ja nav bijis ļauna nodoma, nav pamata kriminālai vajāšanai, arī Amerikā.
Toties nekādu lielu problēmu nebija Ukrainai ar Dmitrija Golubova izdošanu, kuru ASV pieprasīja izdot 2006. gadā par daudziem ar datoriem saistītiem noziegumiem, tajā skaitā par saistītiem ar viltotu bankas karšu izmantošanu un galvenais par vietnes CarderPlanet izveidošanu un uzturēšanu. Šī vietne kalpoja kā datornoziedznieku pieredzes apmaiņas forums un piedāvāja daudzveidīgus specifiskus pakalpojumus šai interneta lietotāju grupai, tai skaitā viltotu dokumentu izgatavošanu. Tā kā Ukrainai nav līguma ar ASV par savstarpēju likumpārkāpēju izdošanu, tad izdošanu izdevās nobloķēt. To izdarīja divi parlamenta deputāti – Vladimirs Demjohins, kurš galvoja par Dmitriju, un pēc viņa lūguma arī otrs viņa kolēģis Vladimirs Makejenko galvoja par viņu. V.Demjohins savu rīcību pamatoja ar to, ka „tādi zēni, tas ir mūsu sabiedrības krējums”.
Ukrainas internetā ir raksti, kas apgalvo, ka gan pieminētā vietne CarderPlanet, gan D.Golubeva neizdošana ir bijusi Krievijas specdienestu organizēta. Kā pierādījumu min V.Demjohina iespējamo saistību ar specdienestiem vēl padomju laikā, kad viņš 1976. gadā beidza Pretgaisa aizsardzības radiotehnisko augstāko karaskolu Viļņā, skolu, kuras kursantus ļoti rūpīgi vētīja pretizlūkošana. Pēc tam viņš 80-to gadu beigās šajā skolā strādāja par pasniedzēju, kas, protams, prasīja ciešākus kontaktus ar drošības orgāniem. Tiek doti arī citi apsvērumi par šo cilvēku saistību ar Krievijas drošības iestādēm, bet pa īstam pārliecinošu pierādījumu tomēr nav un arī nevar būt, kaut gan iespaids, ka Krievijas specdienesti izmanto arī šādu iespēju, lai kaitētu Amerikai, var rasties.
Tagad D.Golubovs nodarbojas ar politiku – ir Ukrainas interneta partijas izveidotājs. Var piezīmēt, ka līgumos par likumpārkāpēju izdošanu ir paredzēts, ka nedrīkst izdot personas, kas tiek vajātas par politisku darbību. Piemēram, 2015. gada maijā Austrijas tiesa neizdeva ASV Ukrainas oligarhu Dmitriju Firtašu, it kā tāpēc, ka pieprasījums esot politiski motivēts. Ja tagad ASV pieprasītu izdot D.Golubevu, viņš varētu apgalvot, ka patiesībā pieprasījums ir dēļ viņa politiskās darbības, bet nopietni to diez vai kāds uztvertu un, galu galā, kas izdodas miljardierim, var neizdoties hakerim, kaut arī pazīstamam.
Nevar noklusēt arī Latvijas Augstākās tiesas 2011. gada lēmumu par Kārļa Kārkliņa neizdošanu ASV. ASV tiesa savā sākotnējā apsūdzībā viņu vaino par dalību noziedzīgā grupējumā, kurš, izmantojot pikšķerēšanas rezultātā iegūtos datus par banku kartēm, izzaga no banku rēķiniem ap 3,2 miljoni dolāru. Noziedzīgais grupējums sastāvēja no K.Kārkliņa un no 6 Nigērijas pārstāvjiem, kuri bija emigrējuši uz ASV un Apvienoto Karalisti, bet viens bija paspējis aizmukt atpakaļ uz Nigēriju. Nigērija šo puisi – Olaniji Džonsu Makinde (Olaniyi Jones Makinde) izdeva 2012. maijā. Par šīs grupas locekļu notiesāšanu sīkāku ziņu nav, tikai ir zināms, ka Vaja Nvaki (Waya Nwaki), kurš pēc izmeklētāju domām saņēma banku karšu informāciju no K.Kārkliņa, 2012. gada decembrī tika notiesāts uz 6 gadiem.
Kaut arī K.Kārkliņa iespējamā loma kiberbandā izskatās krietni būtiskāka par S.Čalovska nedarbiem, tomēr nekādu Latvijas mediju ievērību šis izdošanas process neizraisīja. Latvijas Augstākās tiesas lēmums par K.Kārkliņa neizdošanu nav publicēts, bet kaut kādas ziņas par argumentiem, kas tika izmantoti, ir atrodamas. Piemēram, Neatkarīgā Rīta Avīze, 2014. gada augustā, atsaucoties uz informāciju no K.Kārkliņa advokātiem, pastāsta, ka ļoti būtisks esot bijis teritoriālās jurisdikcijas princips – „noziegums jāizmeklē tā pastrādāšanas vietā”. Zelta vārdi! Tiešām, noziegums ir jāizmeklē tā pastrādāšanas vietā. Tikai, ja tiesneši un advokāti būtu parunājuši ar kādu pazīstamu trešklasnieku, viņi, sev par lielu pārsteigumu būtu uzzinājuši, ka ir tāds „Internets” un, ka var pastrādāt noziegumu Amerikā, neizejot no sava dzīvokļa Latvijā, nemaz nerunājot par iespējām piedalīties kibernoziedznieku bandā Amerikā. Tad iznāk, ka noziegums ir izdarīts un jāizmeklē ASV.
Pavisam anekdotisks ir apgalvojums (ja tam notic), ka lēmumā „ ... būtisku lomu nospēlēja arī aizstāvības atrastie pierādījumi, kas ļāva apstrīdēt pasakai līdzīgo apsūdzības rakstu. Tajā starp daudzām abstraktajām frāzēm atrodams apgalvojums, ka uz Kārkliņa bankas kontu tikuši pārskaitīti 100 tūkstoši dolāru. Advokātam un viņa aizstāvamajam izdevās iegūt konta izdrukas, un, lai arī tās netika vērtētas kā oficiāls pierādījums, tomēr tiesa ņēma vērā faktu, ka nekādi 100 tūkstoši tur nebija atrodami. Iespējams, tikai tas jaunieti paglāba no izdošanas.”
Patiesībā minētajā apsūdzības rakstā vienīgais teksts, kuram varētu būt kaut kāds sakars ar 100 000 dolāriem ir šāda „abstrakta frāze”: „Between in or about September 2009 and in or about December 2010, defendant KARKLINS and others in Latvia (whose names defendant KARKLINS e-mailed to defendant NWAKI) received approximately $98,000 via Western Union.” To var pārtulkot kā „Apmēram no 2008. gada septembra līdz apmēram 2010. gada decembrim apsūdzētais Kārkliņš un citi Latvijā (kuru vārdus apsūdzētais aizsūtīja pa e-pastu apsūdzētajam Nwaki) saņēma apmēram 98 000 USD pa Western Union”. Jāatgādina, ka Western Union nav banka, tur nav nekādu kontu, ko izdrukāt, tā saņem naudu un to pārskaita uz klienta norādīto bankas kontu, vai arī izmaksā klienta norādītajai personai rokās.
Visi kiberblēži vienmēr darbojas ar segvārdiem (K.Kārkliņam, piemēram, uzrāda trīs segvārdus). Tas dod iespēju pieķeršanas gadījumā paziņot, ka šo segvārdu viņš nav lietojis un vispār nekā nezina. Pierādīt, ka dotais segvārds atbilst konkrētajai personai tiešām prasa papildu darbu. Tikko norādīta frāze no „pasakai līdzīga apsūdzības raksta” ļauj secināt, ka K.Kārkliņam tādas iespējas vairs nebija – viņš tika devis norādījumus izmaksāt sev un savām paziņām naudu, norādot reālus cilvēkus, jo Western Union un vispār neviena finansu kompānija nevar izmaksāt reālu naudu kādam segvārdam. Tātad ASV izmeklētāju rīcībā bija vajadzīgie uzvārdi un, protams, tie varēja arī izprasīt no Western Union visus maksājumu dokumentus ar K.Kārkliņa parakstu.
Vispār grupējuma kontrolētie banku konti bija Apvienotajā Karalistē, ASV, Latvijā, Francijā, Bulgārijā, Krievijā, Nigērijā un vēl citās valstīs. Paliek noslēpums – kāda tad konta izdruka tika uzrādīta tiesai un, kādā veidā tiesa varēja „ņemt vērā” faktu, ka aizstāvība kaut kur nebija atradusi 100 000 dolārus. Galu galā, jebkurš var neatrast 100 000 dolāru un pat miljonu daudzās vietās.
Vēlreiz jāuzsver, ka tiesai nav jāizskata jautājums par hakera vainīgumu vai nevainīgumu (viņš ir nevainīgs līdz ASV tiesas spriedumam), nav jāiedziļinās pasakām līdzīgos advokātu sacerējumos, tai ir tikai jāpieņem lēmums, vai esošais starpvalstu līgums pieļauj viņa izdošanu, vai nepieļauj.