Sensenos laikos, dzīvoja viens tēvs un viņam bija trīs dēli – divi gudri, trešais biznesmenis, vārdā Andris.
Gudrie dēli bija iekārtojušies par konsultantiem un tik konsultēja, un tik konsultēja. Mēnesi pakonsultē, divus mēnešus pa Kanārijām dzīvo. Bet Andris tirgoja tīkla kartes. Viņš tās iepirka tālā, tālā karaļvalstī aiz trejdeviņām jūrām, trejdeviņām zemēm, noplēsa vecās uzlīmes un uzlīmēja jaunas, ka tās kartes ir ražotas Amerikā. Vēl viņš norunāja karšu buramvārdus, kurus viņam bija iemācījusi pazīstamā simpātiskā burve Malda. Vajadzēja trīs reizes noskaitīt: Strādā labi, strādā ātri, strādā tā kā pienākas. Tagad kartes ar tādu pievienoto vērtību varēja pārdot divreiz dārgāk.
Ja nu kāds pircējs atnesa karti atpakaļ un sūdzējās, ka tā nestrādā, Andris bez vārda runas tādu karti nomainīja, jo viņš bija godīgs biznesmenis. Pamāja tikai ar galvu un norūca, kā tie amerikāņi dažreiz gan nohalturē.
Nodokļus Andris maksāja atturīgi. Tā kā valstī bija noteikts 22 procentu pievienotās vērtības nodoklis, tad Andris tā arī maksāja – no 22 procentiem darījumu samaksāja, bet pārējos 78 procentos gadījumu atturējās. Kaut kā tā vienmēr sanāca, ka tajos 22% maksāšanas darījumos iekrita tie sīkākie ar mazākām summām. Katrā ziņā Andrim likās, ka tas ir patriotiski maksāt nodokļus.
Protams, visi darījumi tika rūpīgi ierakstīti ekseļa failos. Lai neviens netiktu klāt slepenai informācijai, Andris uzlika paroli gan datoram, gan visiem failiem. Lai vieglāk būtu atcerēties, parole bija visur vienāda, kaut arī ļoti sarežģīta – „qwerty”. Andra sekretāre Santa pat uzlipināja lapiņu ar paroli uz datora ekrāna, lai vieglāk būtu atcerēties šos svešzemju burtus.
Viss bija labi, bet laikam kāds bija Andri nosūdzējis. Pasaulē ir tik daudz skauģu! Un tā vienu dienu pie Andra iegāzās bars karaļa nodokļu piedzinēju. Sekretāre Santa paspēja uzreiz noplēst lapiņu ar paroli no ekrāna un iebāzt mutē, lai nodokļu piedzinēji netiek pie datiem datorā. Viņa bija apķērīga meitene ar labu apetīti. Vienā mirklī lapiņa tika sakošļāta un norīta.
Andris galīgi nobijies ieskrēja tualetē un vēl paspēja pa mobilo pazvanīt simpātiskajai burvei Maldai. Bet tā atbildēja, ka mošķus viņa var atvairīt, sātanu izdzīt, pret elles izdzimumiem aizsargāt, bet pret nodokļu piedzinējiem viņas spēki ir par vājiem, to viņai jau burvju koledžā esot pateikuši.
Pats lielākais karaļa oficieris piegāja pie datora un stingri noprasīja, - kāda jums ir parole datoram „qwerty” vai „asdfg”? Laikam viņam bija hipnotiskās spējas, jo Santa pilnīgi negribot nočukstēja, – kvert... Īsti parunāt viņa nevarēja, jo papīrītis bija kaut kur iespiedies. Tā visa biznesa informācijas tika atklāta.
Andri sagrāba un iemeta pils pagrabā. Tur viņš sēž kamerā kopā ar tādiem pašiem bēdu brāļiem un pa brīžam iesaucas, - kurš te kvertī, kurš te atkal kvertī, kurš te visu laiku kvertī... Tad viņa kameras biedri iedod viņam pa snuķi, jo neviens neko sliktu nejūtas būt darījis, bet kvertīt jau nu nevar būt nekas labs.
Cik ilgi viņam būs tur jāsēž, neviens nezina.
Lieli un mazi bērni! Paroles ir jāizvēlas saprātīgi. Tām jābūt vismaz 6 simboli garām, jāsatur lielie un mazie burti. Paroles nedrīkst nevienam, pat ne labākajam draugam teikt, un tās jāglabā drošā vietā, ja bail aizmirst!
Sensenos laikos, dzīvoja viens tēvs un viņam bija trīs dēli – divi gudri, trešais biznesmenis, vārdā Andris.
Gudrie dēli bija iekārtojušies par konsultantiem un tik konsultēja, un tik konsultēja. Mēnesi pakonsultē, divus mēnešus pa Kanārijām dzīvo. Bet Andris tirgoja tīkla kartes. Viņš tās iepirka tālā, tālā karaļvalstī aiz trejdeviņām jūrām, trejdeviņām zemēm, noplēsa vecās uzlīmes un uzlīmēja jaunas, ka tās kartes ir ražotas Amerikā. Vēl viņš norunāja karšu buramvārdus, kurus viņam bija iemācījusi pazīstamā simpātiskā burve Malda. Vajadzēja trīs reizes noskaitīt: Strādā labi, strādā ātri, strādā tā kā pienākas. Tagad kartes ar tādu pievienoto vērtību varēja pārdot divreiz dārgāk.
Ja nu kāds pircējs atnesa karti atpakaļ un sūdzējās, ka tā nestrādā, Andris bez vārda runas tādu karti nomainīja, jo viņš bija godīgs biznesmenis. Pamāja tikai ar galvu un norūca, kā tie amerikāņi dažreiz gan nohalturē.
Nodokļus Andris maksāja atturīgi. Tā kā valstī bija noteikts 22 procentu pievienotās vērtības nodoklis, tad Andris tā arī maksāja – no 22 procentiem darījumu samaksāja, bet pārējos 78 procentos gadījumu atturējās. Kaut kā tā vienmēr sanāca, ka tajos 22% maksāšanas darījumos iekrita tie sīkākie ar mazākām summām. Katrā ziņā Andrim likās, ka tas ir patriotiski maksāt nodokļus.
Protams, visi darījumi tika rūpīgi ierakstīti ekseļa failos. Lai neviens netiktu klāt slepenai informācijai, Andris uzlika paroli gan datoram, gan visiem failiem. Lai vieglāk būtu atcerēties, parole bija visur vienāda, kaut arī ļoti sarežģīta – „qwerty”. Andra sekretāre Santa pat uzlipināja lapiņu ar paroli uz datora ekrāna, lai vieglāk būtu atcerēties šos svešzemju burtus.
Viss bija labi, bet laikam kāds bija Andri nosūdzējis. Pasaulē ir tik daudz skauģu! Un tā vienu dienu pie Andra iegāzās bars karaļa nodokļu piedzinēju. Sekretāre Santa paspēja uzreiz noplēst lapiņu ar paroli no ekrāna un iebāzt mutē, lai nodokļu piedzinēji netiek pie datiem datorā. Viņa bija apķērīga meitene ar labu apetīti. Vienā mirklī lapiņa tika sakošļāta un norīta.
Andris galīgi nobijies ieskrēja tualetē un vēl paspēja pa mobilo pazvanīt simpātiskajai burvei Maldai. Bet tā atbildēja, ka mošķus viņa var atvairīt, sātanu izdzīt, pret elles izdzimumiem aizsargāt, bet pret nodokļu piedzinējiem viņas spēki ir par vājiem, to viņai jau burvju koledžā esot pateikuši.
Pats lielākais karaļa oficieris piegāja pie datora un stingri noprasīja, - kāda jums ir parole datoram „qwerty” vai „asdfg”? Laikam viņam bija hipnotiskās spējas, jo Santa pilnīgi negribot nočukstēja, – kvert... Īsti parunāt viņa nevarēja, jo papīrītis bija kaut kur iespiedies. Tā visa biznesa informācijas tika atklāta.
Andri sagrāba un iemeta pils pagrabā. Tur viņš sēž kamerā kopā ar tādiem pašiem bēdu brāļiem un pa brīžam iesaucas, - kurš te kvertī, kurš te atkal kvertī, kurš te visu laiku kvertī... Tad viņa kameras biedri iedod viņam pa snuķi, jo neviens neko sliktu nejūtas būt darījis, bet kvertīt jau nu nevar būt nekas labs.
Cik ilgi viņam būs tur jāsēž, neviens nezina.
Lieli un mazi bērni! Paroles ir jāizvēlas saprātīgi. Tām jābūt vismaz 6 simboli garām, jāsatur lielie un mazie burti. Paroles nedrīkst nevienam, pat ne labākajam draugam teikt, un tās jāglabā drošā vietā, ja bail aizmirst!