Atbrauciet pie mums, būs interesanti
Kibernoziedznieku atklāšana nav viegls darbs, bet tomēr tā ir atrisināma problēma. Jau grūtāk ir sameklēt nevainojamus pierādījumus viņu noziedzīgai darbībai, bet amerikāņu tiesvedība dod plašas iespējas piedāvāt apsūdzētajam vienošanos ar apsūdzību, kas padara vienkāršāku pierādījumu savākšanu. Diemžēl noslēgt vienošanos ar likumpārkāpēju var tikai tad, kad viņš ir likuma rokās. Notvert viņu nav pārāk grūti, ja šāds noziedznieks atrodas ASV, bet no citām valstīm, it sevišķi no ex-PSRS, izdabūt viņu izmeklēšanai un tiesāšanai var būt pat neiespējami.
Zināmi paņēmieni gan ir izstrādāti arī šiem gadījumiem. Visvienkāršāk ir rūpīgi sekot aizdomās turamā darbībai un gaidīt līdz viņš izbrauc, piemēram, no Krievijas vai Ukrainas, uz kādu citu valsti atpūsties vai kādās savās darīšanās. Un tad tās valsts varas orgāniem tiek iesniegts pieprasījums arestēt un izdot attiecīgo aizdomās turamo. Jāsaka, ka kibernoziedznieki atpūsties un ceļot mīl, jo uzskata to par labu iegūtās naudas tērēšanas veidu, tāpēc gadās, ka nemaz tik ilgi nav jāgaida. Bet var arī mēģināt likumpārkāpēju izmānīt uz ASV vai citu valsti, kur viņu negaidīti arestē, kā tas tika izdarīts ar V.Gorškovu un A.Ivanovu vēl 2000. gadā (sk. raksta pirmo daļu).
Mūļu bara izgaiņāšana
Visērtāk amerikāņu tiesībsargājošām iestādēm sanāk, ja likumpārkāpēji paši aizbrauc uz ASV. Tā tas paveicās ar to banku izlaupītāju notveršanu, kuri izmantoja ZeuS vīrusu. Šis vīruss ir ļoti ļauns – ar tā palīdzību iegūst informāciju par inficētā datora lietotāja bankas kontu un tā rodas iespēja pārskaitīt naudu no šī konta uz noziedznieka kontu. Vīrusu palaida Krievijas-Ukrainas hakeru grupa un, kad 2008. gadā tika savākta informācija par vairākiem miljoniem banku kontu, tad grupa nolēma, ka naudas izņemšanu vislabāk organizēt ASV. To var viegli saprast, jo naudas pārskaitījumi ASV iekšienē izskatītos daudz mazāk aizdomīgi nekā uz kādu Krievijas mazpilsētu.
Naudas izņēmējus, jeb citā vārdā – mūļus, gan aizsūtīja uz ASV, gan savervēja turpat, galvenokārt, no studentiem, izmantojot krievvalodīgos sociālos tīklus. 2009.gada oktobra sākumā uz sociālā tīklā publicēto aicinājumu pieteikties un labi nopelnīt atsaucās arī FIB cilvēks. Viņam paskaidroja, ka nekas vairāk nav jādara, ka tikai jāatver savs bankas konts, uz kuru tiks pārskaitīta nauda, kura jāizņem un jāatdod darba devējam, paturot sev 20% kā atalgojumu. Tas arī tika izdarīts. Pēc tam abiem bija jāsatiekas, lai atdotu izņemto naudu. Uz tikšanos vietu ieradās pilns komplekts FIB novērotāju un pašam naudas devējam arī iedeva aparatūru, kas fiksēja un pārraidīja sarunu.
Pēc tam, kad naudas saņēmējs tika izsekots un arestēts, viņš uzreiz piekrita sadarboties ar izmeklēšanu, pastāstīja visu par citiem saviem mūļiem un arī par to personu, kuram viņš pats atdod naudu, tad tika arestēta šī persona un tā, pavelkot aiz viena diedziņa, savāca apmēram 25 mūļus no Krievijas, Ukrainas, Moldāvijas un Kazahstanas, kaut arī daži palika nearestēti, jo vispār apsūdzību izvirzīja 35 personām par apmēram 3 miljonu dolāru piesavināšanos.
No visiem šiem mūļiem vispopulārākā Amerikā kļuva Kristina Svečinska, studente no Stavropoles, ko arestēja 2010. gada rudenī. Viņu amerikāņu prese izsludināja par pasaules seksuālāko hakeri, nopublicēja viņas fotogrāfijas no sociāliem tīkliem, aprakstīja kā viņa ieradās tiesā apspīlētos džinsos un garos zābakos. Lietpratēji varētu arī apšaubīt tik augsto viņas seksualitātes novērtējumu, toties neapšaubāmi, ka viņa nav nekāds hakeris. Viņa tikai atvēra vairākus bankas kontus uz sava vārda, gan vēl arī uz svešiem vārdiem, izmantojot viltotus dokumentus. Tiesā viņā gauži raudāja (kas nemaz neesot seksuāli), rūgti nožēloja izdarīto, solījās nekad, nekad tā vairs nedarīt. Advokāts arī tiesai stāstīja, ka šis, tikai 21 gadu vecais bērns nav sapratis, ka nelieši viņu ievilina noziegumā. Nu, ja tā, tad tiesa viņu arī atlaida brīvībā (2013. gada 24.jūnijā), kaut gan piesprieda atmaksāt 35 000 dolārus, kas tika uz viņas 5 kontiem pārskaitīti (viņa paspēja izņemt 11 000). Arestā viņa pabija tikai 2 mēnešus, jo pirms tiesas tika atlaista pret drošības naudu. Principā viņai draudēja 30 gadi par banku krāpšanu grupā un vēl 10 gadi par viltotu dokumentu izmantošanu.
Iespējams, ka citas meitenes no šīs mūļu grupas nedaudz apskauda Kristinas 15 minūšu slavu. Kopā ar K.Svečinsku tajā pašā dzīvoklī tika arestēta arī vēl viena Krievijas studente Jūlija Sidorenko no Omskas un divas moldāvietes, bet bija arī vēl citi mūļu dāmu aresti. Jāsaka, ka visām viņām tika piespriesti negaidīti viegli sodi – arestā pavadītais laiks 3-4 mēneši. Arī mūļu kungi netika uzskatīti par sabiedrībai sevišķi bīstamiem, viņiem spriedumi bija 10-14 mēnešu apmērā. Mūļu darba organizatori saņēma lielākus sodus – 2-4 gadi, bet, kā parasti, tika pārliecināti sadarboties ar izmeklēšanu, t.i., izdot visus savus līdzdalībniekus, ieskaitot savus mūļus.
Pavisam 2010. gadā ZeuS vīrusa sakarā arestēja ap 100 personu, bet pašiem galvenajiem organizatoriem klāt netika. Tikai 2012. gada augustā izvirzīja apsūdzību 9 līderiem, kura bija slepena līdz 2014. gada 11. aprīlim, kad kļuva zināms, ka divus no šiem aizdomās turētajiem Ukrainas pilsoņiem Lielbritānija ir izdevusi Amerikai un tie tiks tiesāti, četru (3 no Ukrainas un 1 no Krievijas) uzvārdi ir zināmi un to lietas tiek izskatītas attiecīgajās valstīs un 3 uzvārdi vēl netiek atklāti. Nav informācijas kā viņi tika sameklēti, izņemot informāciju par hakeri, kurš darbojās ar segvārdu tank. Vienu dienu viņš sociālā tīklā paziņoja, ka viņam esot piedzimusi meitiņa Miloslava un sverot tik un tik kilogramu. Ukrainas milicija bija pietiekoši kvalificēta, lai noskaidrotu, ka tajā dienā Ukrainā piedzima tikai viena meitenīte vārdā Miloslava ar attiecīgo svaru. Pēc tam, aizejot pie viņas laimīgā tēta uz mājām un „mīļi palūdzot” parādīt datora saturu, milicija pārliecinājās, ka cilvēks ar segvārdu tank ir atrasts un tas ir Vjačeslavs Penčukovs.
Arī mēstuļu karalis pats dodas uz ASV
Oļegs Nikolajenko no Vidnoje pilsētas Maskavas apgabalā aizbrauca uz ASV pēc savas iniciatīvas 2010. gada 4.novembrī. Viņu interesēja auto izstāde SEMA show Lasvegasā. Tur viņu arī FIB arestēja, jo uzskatīja par mēstuļu karali. Viņam bija liels botnets (robotu tīkls) ar kādiem pusmiljons datoriem mēstuļu izsūtīšanai – 10 miljardi (jā, miljardi, ne miljoni) mēstuļu dienā, kuras izplatīja dažādas preces, tajā skaitā viltotus Rolex pulksteņus, barības piedevas, dažādas zāles, arī Viagru. FIB aģents nopirka piedāvāto Viagru un pārliecinājās, ka tā nav īstā. Protams, O.Nikolajenko bija arī līdzdalībnieki, kuri tieši nodarbojās ar tirdzniecību. Kad viens viltus Rolex tirgotājs tika noķerts un sāka sadarboties ar izmeklēšanu, varēja izsekot šīs grupas sarakstei un naudas transakcijām un izskaitļot O.Nikolajenko.
Kaut arī viņš sevi atzina par vainīgu, tiesas process gāja ilgi un sarežģīti, bet beigās (2013.gada martā) viņam piesprieda 27 mēnešus cietumā – tieši tik daudz, cik viņš bija jau nosēdējis. Nebija pat jāatlīdzina zaudējumi, jo sludinājums The Wall Street Journal nedeva nekādus rezultātus – visās ASV neviens nepieteicās kam būtu radušies zaudējumi (acīmredzot Viagra palīdz arī tad, ja nav īstā).
Kas viņu dzina uz ASV?
Arī Gozi vīrusa izplatītāju grupas (par dalību tajā tiek apsūdzēts D.Čalovskis) līderis Ņikita Kuzmins pats aizbrauca uz ASV. 2010.gada novembrī viņš interneta forumā paziņoja, ka dosies uz Taizemi, pēc tam vēl uz kaut kurieni un kādu laiku nebūs pieejams. Īstenībā viņš no Taizemes devās uz ASV, kur drīz pēc ierašanās 2010. gada 27. novembrī tika arestēts. Speciālā FIB aģente (citiem vārdiem – lietas izmeklētāja) Ketrina Skota savā ar zvērestu apliecinātā ziņojumā tiesai par Ņ.Kuzmina darbību piemin, ka viņa pētījusi vīzu pieprasījumu sarakstus un tur atklājusi, ka kaut kāds Ņikita Kuzmins gribot braukt uz ASV. Vienkārši tā, tīri nejauši pētījusi, tīri nejauši atklājusi. Bet nekas nav zināms, kas to Ņikitu tā vilka uz to ASV, vai tad viņš nevarēja palikt Taizemē un tīri labi pavadīt laiku tur. Nu jau drīz viņam jābūt soda piespriešanas tiesas sēdei un pēc tam atklātībā parādīsies kāda papildinformācija.
Prezervatīvu eksports uz ASV neizdodas
Kāpēc uz ASV devās Julians Dolans no Konstances pilsētas Rumānijā 2011.gada augustā, tas gan ir zināms. Viņš piedalījās Adriana Tiberija Oprjas vadītajā kibernoziedznieku grupā, kura tika ielauzusies firmas Subway restorānu datortīklā un ievākusi ziņas par pircēju bankas kartēm. Turklāt šī grupa mācēja nolasīt karšu datus tajā īsajā brīdī, kad terminālī (kases aparātā) ir karte. Ar J.Dolanu diezgan ilgi sarakstījās simpātiska dāma Sāra no kāda Konektikutas kazino un beigās piedāvāja viņam bezmaksas ceļojumu uz pokera mačiem nedēļas nogalē ASV. Viņš negribēja ticēt tādai negaidītai veiksmei, bet kad viņa izskaidroja, ka Julianu jau pazīst kā aktīvu tiešsaistes spēlētāju, un viņa piedalīšanās pasākumā pastiprinās tā starptautisko raksturu, sāka domāt.
Šaubas izzuda, kad viņš pārliecinājās, ka šī draudzīgā dāma tiešām ir kazino mājas lapā atrodamajā darbinieku sarakstā, ka viņas e-pasta adrese ir ar kazino domēnvārdu. Kazino arī nopirka lidmašīnas biļeti. J.Dolans iesēdās lidmašīnā un izkāpa ASV 2011.g. 13.augustā, kur viņu tūlīt esot saslēguši sudrabotos (tā vismaz raksta) roku dzelžos. Bagāžā viņam bija līdzi drēbes trim dienām, nedaudz naudas un trīs palielas kastes (pēc citiem datiem sešas) ar augstas kvalitātes pēc vīnogām smaržojošiem rumāņu prezervatīviem. Kas to zina, varbūt, ka tāds daudzums bija vajadzīgs, lai izvērstu rumāņu prezervatīvu eksporta marketingu. Kas attiecas uz simpātisko Sāru, tā patiesībā bija Slepenā dienesta aģents (nemaz ne aģente) Mats O’Neils.
Mazāk paveicās J.Dolana līdzdalībniekam arī no A.T.Oprjas grupas Cēzaram Julianam Butu, kuru pēc izkāpšanas no lidmašīnas ASV lidostā 2011.gada 14. augustā (dienu pēc Dolana) esot ieslēguši nevis sudrabotos, bet gan parastos roku dzelžos pat bez polsterējuma. Uz ASV viņš devās pie pārtikušas dāmas Krissī, kura pirms kāda laika bija atrakstījusi viņam, ka gribot atjaunot pazīšanos no Francijas laikiem. Te jāpiezīmē, ka izmeklētājiem bija tiesas atļauja pieslēgties J.Dolana sarakstei sociālos tīklos, kas ļāva lieliski viņu iepazīt, uzzināt, uz kurieni viņš ceļo, kādās viesnīcās apmetas, kādus bārus apmeklē, ar ko kopā tusējas, kādu dzīves veidu piekopj (bet piekopa viņš dzīves veidu, kur sievietēm bija pastiprināta loma), un tas ļāva aģentam O’Neilam uzdoties par viņa kādreiz iepazīto dāmu. Aģents O’Neils stāsta, ka apmānīt šos likumpārkāpējus nebija grūti, vajadzēja tikai rakstīt to, ko viņi gaidīja.
Pašu grupas vadītāju A.T.Oprju Rumānija izdeva parastā kārtībā 2012.gada maijā. Vispār tā ņemšanās ar diviem iepriekšējiem aizdomās turamajiem bija tāpēc, ka ASV neticēja, ka izdosies vienoties ar Rumāniju par izdošanu, kaut arī attiecīgais starpvalstu līgums bija jau spēkā. 2013. gada 4.septembrī A.T.Oprjam piesprieda 15 gadu cietumsodu, bet J.Dolanam būs jāsēž 7 gadi. C.J.Butu vispār tika cauri ar 1 gadu un 9 mēnešiem, jo pašā karšu datu zagšanas procesā nepiedalījās, bet taisīja kartes un tirgoja to datus.
Bērnu pornogrāfijas izplatītājam būs ilgi jāsēž
Maksims Šinkarenko no Harkovas baudīja atpūtu Taizemē, kad 2009. gada 23.janvārī tika apcietināts pēc ASV pieprasījuma. Viņš trīs gadus cīnījās, lai viņu neizdotu ASV, jo tika apsūdzēts par līdzdalību bērnu pornogrāfijas servera uzturēšanā un par tirdzniecību ar šī tipa materiāliem, kas Amerikā ir smags noziegums. Vispirms tiesa izlēma, ka viņš ir jāizdod, viņš iesniedza apelāciju un divus gadus cietumā gaidīja apelācijas tiesu. Tikai 2013. gada jūnijā viņu beidzot izdeva. Pēc pusgada, 2014.gada janvārī viņš atzina sevi par vainīgu un piekrita, ka viņu notiesā uz 30 gadiem. To tiesa arī izdarīja šī gada 18.jūnijā. Tas ir ļoti liels termiņš, bet sākumā viņam draudēja vairāki simti gadu. Viņu varētu uzskatīt par ASV rekordistu soda apmērā datornoziegumu jomā, kaut arī principā viņš sodu saņēma par bērnu pornogrāfiju.
Var piezīmēt, ka Taizemes cietumā pavadītais laiks pirms izdošanas ASV viņam netiks ieskaits soda laikā, jo galu galā, kāda ASV iestādēm ir darīšana, ko cilvēks dara pirms izdošanas. Ir gan cerība, ka termiņu samazinās par 15% (tomēr 4,5 gadi!), ja cietumā labi uzvedīsies. Un vēl jāpiezīmē, ka Taizemē roku dzelži nav sudraboti un tiem nav arī polsterējuma. No YouTube materiāliem var izsecināt, ka M.Šinkarenko tur uz tiesu tika vests saslēgts kāju važās – tādi ķēžu pinekļi, paiet var, bet grūti. Turklāt, izskatās, ka tika izmantotās tādas pašas ķēdes, ko lieto populāro mājdzīvnieku ziloņu piesiešanai.
Advokāti uzskata par savu lielu panākumu, ka izdevās sākotnēji paredzēto termiņu tik ļoti samazināt. Viņi gribēja arī iestāstīt tiesai, ka M.Šinkarenko bija tīri tehnisks darbinieks un nemaz nav zinājis, kas glabājās uz servera, un vispār savā mūžā bērnu pornogrāfiju nemaz neesot redzējis. Tomēr ticamāk, ka galveno lomu nospēlēja vienošanās ar apsūdzību un palīdzība tai. Ir ziņas, ka ASV dažādos štatos ir arestēti ap 600 viņa klientu par bērnu pornogrāfijas glabāšanu (minimālais sods – septiņi gadi). Aģents, kurš arī nopirka no viņa šādu materiālu, protams, netika aizturēts. Gan jau M.Šinkarenko te pielika savu palīdzīgo roku, kaut arī vairums arestu notika vēl pirms viņa izdošanas. Kā tas nereti notiek, arī viņš izmantoja Latvijas banku pakalpojumus.
Zobi palika neizārstēti
Maskavieti Vladimiru Zdoroveņinu arestēja Šveicē, Cīrihē, 2011.g. 27.martā, kad viņš tur iebrauca pēc sava drauga uzaicinājuma, lai izārstētu zobus. Liekas, ka šis draugs nebija slepenais aģents. V.Zdoroveņins ar vienu slepeno aģentu bija jau ticies un izrunājies par biznesu pirms tam Kiprā, tā kā viņš jau bija uz āķa, ko, protams, pats nenojauta. Sākumā viņam draudēja 152 gadi, prokurors tiesā (2013.g. 4.janvārī) prasīja no 4 līdz 5, bet beigu beigās tiesa piesprieda tikai 3, jo apsūdzētais visu rūgti nožēloja un tiesa atzina, ka galvenais darītājs visā afērā bija viņa dēls Kirils, kurš uz Cīrihi neaizbrauca (acīmredzot, viņam zobi bija veseli), arestēts netika, un aizstāvība varēja viņam velt visu virsū. Bet abi Zdoroveņini nodarbojās ar banku kontu datu izzināšanu un naudas pārskaitīšanu pēc tam no svešiem kontiem uz savējiem. Viņu konti atkal bija izvietoti arī Latvijas bankās.
Pēc sprieduma pasludināšanas advokāte bija tik laba, ka palūdza tiesnesi, lai tas aizbilstu kādu vārdu cietumu pārvaldē, un V.Zdoroveņins tiktu ievietots labā cietumā, kur parūpētos par viņa zobu salabošanu, ko tiesnesis arī apsolīja izdarīt.
Ko var izdarīt ar zelta stieņiem?
Igors Klopovs nebija datorspeciālists, bet gan ekonomists ar labām datoru un Interneta zināšanām. Viņš izpētīja bagātu amerikāņu finansiālo situāciju dažādos interneta avotos, izstrādāja operācijas plānu, nolīga reālus amerikāņus, sameklējot viņus dažādās profesionāļu datu bāzēs, apgādāja tos ar viltotiem finansu dokumentiem, maksāja tiem, izmantojot viltotas banku kartes. Vairākas šādas operācijas padarīja dažus bagātniekus nabagākus par vairākiem miljoniem. To visu viņš darīja, neizejot no sava dzīvokļa Maskavā, bet tad viņš no vienas bankas izmānīja miljardiera Čarlza Vili (Wyly) reālu čeku grāmatiņu un sagatavoja čeku par 7 miljoniem dolāru zelta stieņu pirkšanai. Ko viņš taisījās darīt ar šiem zelta stieņiem, paliek noslēpums. Kad šo čeku viņa līdzdalībnieks iesniedza apmaksai, tad zelta pārdevējs pazvanīja gan bankai, gan miljardierim un... tūlīt pieslēdzās Slepenais dienests.
Drīz vien I.Klopovs saņēma sava līdzdalībnieka (patiesībā tagad jau slepenā aģenta) fotogrāfiju ar nopirkto zeltu un ielūgumu uz ASV pēc šī zelta. 2007.gada maijā viņš ieradās Dominikas republikā, tur viņu sagaidīja līdzdalībnieks-aģents, privātā lidmašīnā aizveda uz Ņujorku pēc zelta un... 2008.gada 19.novembrī viņš tika notiesāts uz 2,5 līdz 10,5 gadiem, kas nozīmē, ka viņu varēja izlaist jau pēc 2,5 gadiem par labu uzvedību. Līdz tiesai viņš tiešām uzvedās labi – visus savus līdzdalībniekus izdeva – un pēc tiesas acīmredzot arī, jo drīz vien tika izlaists un deportēts uz Krieviju. Tur viņš esot nodibinājis organizāciju, lai palīdzētu ASV nagos iekļuvušajiem likumpārkāpējiem, bet pašiem šiem likumpārkāpējiem ir aizdomas, ka viņam esot slepens uzdevums pārliecināt viņus piekrist sadarboties ar ASV izmeklēšanas iestādēm aizturēšanas gadījumā. Kā ir patiesībā, to nevar zināt, bet neapšaubāmi, ka sadarbība ar izmeklēšanu, it īpaši liecības pret citiem blēžiem, ļoti būtiski samazina ieslodzījuma laiku ASV.
Vēl un vēl
Raksta šajā daļā un iepriekšējās daļās pieminētie kibernoziegumos apsūdzētie no Austrumeiropas, kuri tika aizturēti savos ārzemju braucienos, nav vienīgie. Tādu ir daudz vairāk. Lūk, vēl daži.
Maksimu Visočanski (agrāk Kovaļčuks) no Ukrainas pilsētas Ternopoles arestēja Taizemes policija 2003. gada martā brīdī, kad viņš kopā ar ģimeni izgāja no piena bāra Bangkokā. Viņš tika apsūdzēts programmatūras pirātisko kopiju tirdzniecībā liela apjomā. Tiesā viņš savu vainu atzina, un 2006. gada maijā viņu notiesāja uz gandrīz trim gadiem (35 mēnešiem), lai gan apsūdzība prasīja 20 gadus. Viņa līdzdalībnieki saņemto naudu sūtīja uz viņa kontu vienā no Latvijas bankām.
Jegoru Ševeļovu no Kijevas arestēja 2008. gada maijā Grieķijā, kur viņš pavadīja atvaļinājumu. Paņēma viņu pieczvaigžņu hotelī Atlantica Imperial Rodas salā, kurā viņš dzīvoja ar savu meiteni. 2013. gada 13. jūnijā viņam piesprieda 13 gadus par banku karšu viltošanu. Viņš darbojās lielā likumpārkāpēju grupā no ASV, Ukrainas, Baltkrievijas, Moldāvijas. Divus baltkrievus no šīs grupas arestēja Čehijā.
Vienu no vadošajiem CarderPlanet (sk. raksta trešo daļu) darboņiem Vladislavu Horohorinu, Krievijas, Ukrainas un Izraēlas pilsoni no Doņeckas, arestēja 2010. gada augustā Nicas lidostā, kad viņš devās mājās no atpūtas Monako. Viņu iesēdināja cietumā Eks-an-Provansas pilsētiņā, no kura paveras brīnišķīgi skati uz Provansas ainavām. Šos skatus V.Horohorins baudīja līdz 2012. gada jūnijam, kad viņu izdeva ASV. Tur viņš sevi tūlīt atzina par vainīgu un viņu diezgan drīz – 2013. gada 5. aprīlī notiesāja par karšu viltošanu uz 7 gadiem 4 mēnešiem. Advokāts gan centās pārliecināt tiesu, ka V.Horohorins neesot tā persona ar segvārdu BadB, kura tiešām nodarbojās ar nelikumībām, bet tiesa nenoticēja.
Čehija 2010. gada aprīlī arestēja un septembrī izdeva ASV Baltkrievijas pilsoni Dmitriju Naskovecu, kurš bija noorganizējis diezgan neparastu servisu, kas nodrošināja zvanus uz ASV bankām ar apstiprinājumu, ka pieteiktā transakcija tiešām ir jāizdara. Zvanītājs uzdevās par konta īpašnieku un bija informēts par atbildēm uz slepeniem jautājumiem (kāds ir jūsu mātes meitas uzvārds, kurā štatā jūs precējāties, u.tml.). 2012. gada martā D.Naskovecu notiesāja uz 33 mēnešiem ieslodzījuma.
Dmitrijs Belorossovs no Pēterburgas pilnībā izbaudīja atpūtu Katalonijas pludmalē, jo viņu aizturēja tikai tad, kad viņš stāvēja rindā uz reģistrāciju Barselonas lidostā, lai lidotu mājās 2013. gada augustā. Aizturēšanas brīdi viņš un viņa līgava Jūlija bija tā uztraukušies, ka Dmitrijs aizgāja policistiem līdzi ar Jūlijas dokumentiem un viņai bija lielas nepatikšanas, kad ieradās mājās Pēterburgā. Spānija Dmitriju izdeva ASV 2014. gada aprīlī, tā kā pagaidām ir tikai fragmentāras ziņas par viņa apsūdzībām – vai nu viņš ir piedalījies kopā ar D. Smiljanecu A.Gonzalesa grupā (sk. raksta 2. daļu), vai afērās ar Gozi vīrusu, vai arī viņam ir bijis liels botnets, kas izmantots amerikāņu apkrāpšanā. Viņa līgava Jūlija gan apgalvo, ka nekādu noziedzīgu darbību viņš neesot piekopis, jo dienā 12 stundas esot gulējis, kas varētu būt taisnība, un 12 stundas esot spēlējis datorspēles, kas varbūt viņai tikai tā likās.
Aleksandru Paņinu no Krievijas pilsētas Tveras arestēja 2013. gada jūnijā pēc pretrunīgām ziņām vai nu Atlantas lidostā ASV pa ceļam uz mājām no ciemošanās pie drauga Dominikas Republikā, vai arī vēl Dominikas Republikā, vai nu paši dominikāņi, vai amerikāņi, vai kaut kādi mistiski Interpola darbinieki. 2014. gada 21.janvārī viņš atzina sevi par vainīgu Trojas zirga SpyEye uzrakstīšanā un tagad gaida galīgo spriedumu. Viņš šo programmu esot iztirgojis kādām 150 personām, tai skaitā arī FIB aģentam, ar kuru sarakstījās no 2011. gada. Tā ir populāra programma datornoziedznieku vidē un, liekas, ka vēl ilgi darīs savu ļauno darbu Internetā.
Vadims Poļakovs vēl cerēja atpūsties kādu brīdi Spānijā, kad 2014. gada 3.jūlijā viesnīcā netālu no Barselonas viņu arestēja pēc ASV pieprasījuma. Tur viņu apsūdz krāpnieku grupas organizēšanā, kura esot apkrāpusi koncerta biļešu izplatīšanas kompāniju StubHub par 1,6 miljoniem dolāru. Tagad viņš gaida izdošanu ASV, lai varētu pievienoties saviem līdzdalībniekiem no ASV un Kanādas, kuri jau ir arestēti. Izsekot V.Poļakovu nebija grūti, jo to, ka viņš plāno doties uz Spāniju, viņš bija tik laipns paziņot Facebook’ā.
Krievijas cīņa pret tās pilsoņu arestiem
Kibernoziedzniekus nākas izvilināt vai gaidīt to izbraukšanu no tām valstīm, kurām nav līgumu ar ASV par savstarpēju noziedznieku izdošanu. Tādas valstis ir arī Krievija, Ukraina un Baltkrievija, par kuras pilsoņu noķeršanu bija runa. No šīm trijām valstīm Krievija sevišķi asi uzstājas pret savu noziedznieku arestu trešajās valstīs. Tā apgalvo, ka, ja nu amerikāņiem rodas pretenzijas pret kādu Krievijas pilsoni, tad var griezties Krievijas varas iestādēs, jo ir taču līgums par savstarpēju tiesisko palīdzību. Acīmredzot ASV ne pārāk tic, ka šāda sadarbība ar šīm iestādēm varētu palīdzēt risināt kibernoziedzības problēmas, kaut gan jāatzīst, ka ir bijuši gadījumi, kad ASV ir informējusi Krieviju par tās pilsoņu nelikumīgām darbībām virtuālajā vidē, un Krievija tos tiešām ir tiesājusi.
Pavisam svaigs ir tracis ap Romana Selezņova arestu 2014.gada 5.jūlijā. Viņu arestēja Maldivu salu lidostā, kad viņš taisījās jau lidot uz mājām pēc atpūtas kopā ar civilsievu un abu meitiņu. Šis arests izsauca sevišķi asu Krievijas reakciju. Prese sacerēja visādas sazvērestību teorijas, ka amerikāņi nolaupījuši R.Selezņovu, ka tagad grib atriebties visiem krieviem, ka viņi cer arestēt tik daudz krievu, lai pietiktu apmaiņai pret E.Snoudenu utt. Protestēja Ārlietu ministrija un Dome, it sevišķi tāpēc, ka Romans ir Domes deputāta V.Selezņova dēls (no pirmās laulības).
ASV Vašingtona štata rietumu federālais tiesu apgabals tika izvirzījis viņam apsūdzības jau sen – 2011. gada martā, Nevadas federālais tiesu apgabals 2012. gada decembrī. Pēdējā apsūdzība tika padarīta publiski pieejama gan tikai 2014. gada 10. aprīlī. Katrā apsūdzībā ir vairāki desmiti punktu, bet būtībā viņš tiek apsūdzēts svešu karšu informācijas tirdzniecībā. R.Selezņovs no Maldivu salām tika nogādāts Guamā un drīz arī Sietlā, Vašingtona štatā, kur viņu 15. augustā tiesa nolēma paturēt arestā līdz tiesai. 2014. gada 9.oktobrī Vašingtona štata rietumu federālajā tiesu apgabalā Sietlā tika izvirzīta papildus apsūdzība vēl 11 punktos.
Sietlā ir tikai ziediņi, odziņas būs vēlāk Nevadā – tur viņš figurē carder.su grupējuma (par to vairāk raksta pirmajā daļā) apsūdzības rakstā. Bet šī grupējuma dalībnieki, ieskaitot R.Selezņovu, tiek apsūdzēti pēc RICO likuma par dalību reketieru organizācijā, tātad atbildēt nāksies arī par visas organizācijas sastrādāto. Spriežot pēc grupas dalībnieka D.R.Kameza likteņa, kurš tika notiesāts uz 20 gadiem (sk. raksta pirmo daļu), arī R.Selezņovam var paredzēt ilgus gadus ASV cietumā, ja viņu neatbrīvos humānu apsvērumu dēļ – viņš savulaik tiešām tika smagi ievainots galvā Marokas pilsētā Marakešā, kad teroristi 2011.gada 28.aprīlī uzspridzināja kafejnīcu un 17 tās apmeklētāju tika nogalināti. Tas notika mēnesi pēc apsūdzības (toreiz vēl slepenas) izvirzīšanas R.Selezņovam Sietlā.
R.Selezņovs, šaubu nav, bija ļoti naivs un avantūristisks. Viņš aizbrauca uz Maldivu salām, labi zinot, ka ASV viņu grib arestēt. Kā liecina viņa klēpjdatorā atrastie dati, viņš, pat būdams Maldivu salās, sekoja ASV tiesu darbībai un pret sevi izvirzītajām apsūdzībām. Visticamāk, viņš iedomājās, ka Maldivu salās viņam nekas nedraud, jo šī valsts nav starp tām 108 valstīm, ar kurām ASV ir līgumi par noziedznieku savstarpēju izdošanu. Bet Interpolā šī valsts piedalās un, saņēmusi attiecīgo orderi, arī attiecīgi reaģēja. Tiesa gan, pēc Krievijas protestiem salu likumdevēji paziņoja par šādu arestu moratoriju un nepieciešamību izanalizēt notikušo. Bet R.Selezņovam tas vairs nepalīdzēs.
Vienreiz Krievijai gan izdevās izpestīt ārzemēs arestēto pilsoni no ASV iestāžu nagiem. Tā tas notika ar D.Zubahu. ASV pieprasījums arestēt maskavieti Dmitriju Zubahu tika saņemts Kiprā dažas stundas pirms viņa ielidošanas šai zemē 2012. gada jūlijā. Kiprieši šo darbu neatlika un viņu arestēja tūlīt, tikko kā viņš kopā ar savu civilsievu izkāpa no lidmašīnas.
ASV viņu apsūdzēja datu izkrāpšanā Amazon un eBay vietnēs, bet izdošanas pieprasījumā esot bijis norādīts tāds nodarījums, par kuru Kiprā nekāds sods nav paredzēts. Kamēr amerikāņi pārtaisīja pieprasījumu, Krievija ieguva laiku sagatavot analoģisku prasību par izdošanu tiesāšanai Krievijā par kibernoziegumiem. Rezultātā Kipra 2013. gada aprīlī viņu tomēr izdeva Krievijai nevis ASV. Zināmu lomu it kā esot nospēlējis fakts, ka tai laikā finansu sabrukuma dēļ Kipra cerēja uz lielu aizdevumu no Krievijas, un aizdevuma noteikumos tika ierakstīta arī D.Zubahas izdošana. Maskavā viņu tiešām tiesāja, viņš atzina savu vainu un 2014. gada martā viņam piesprieda 4 gadus nosacīti par līdzdalību liela apmēra zādzībā.
Kad tas viss beigsies?
Noziedzības totālu iznīcināšanu neviens neprognozē. Arī kibernoziedzībai gala nebūs. Tomēr var cerēt, ka viltoto bankas karšu taisīšana drīz kļūs mazāk intensīva, jo finansu struktūras strādā pie to drošības uzlabošanas. Ļoti svarīgu lēmumu ir pieņēmuši Visa un MasterCard koncerni – no 2015.gada 1. oktobra pāriet tikai uz banku kartēm chip-and-PIN. Arī ASV prezidents B.Obama 2014.gada 19.septembra rīkojumā par digitālo drošību noteica, ka visām federālo iestāžu izsniegtajām kartēm jābūt chip-and-PIN banku kartēm un aicināja visus sekot šim piemēram. Līdz ar to beidzot tiks likvidēta ASV atpalicība no Eiropas un arī no Latvijas, kur jau sen izdod tikai tādas kartes. ASV līdz šim turpināja izmantot kartes ar magnētisko celiņu, ar ko arī var izskaidrot karšu viltotāju intensīvu darbošanos šajā valstī. Chip-and-PIN tipa kartes ar tajās iestrādāto mikroshēmu ir daudz grūtāk izgatavot mājas apstākļos un izmantot nelikumīgai naudas izņemšanai, bet izdarīt to var, un to arī darīs, bet, cerams, mazākos mērogos. Vēl ir arī cerības, ka jaunais vispārējais interneta domēns .bank, kas sāks savu darbu 2015. gada vidū, nedaudz uzlabos banku drošību, jo šajā domēnā tiks ļauts reģistrēties tikai bankām, to būs grūti izdarīt blēžiem, kuri ir izveidojuši viltus mājas lapas lētticīgo mānīšanai.
Pastāv uzskats, ka pašlaik novērojamā banku karšu viltotāju pastiprinātā aktivitāte izskaidrojama tieši ar šīm gaidāmajām reformām, pēc kurām karšu viltošana kļūs krietni grūtāka. Diemžēl banku kontu uzlaušana un karšu viltošana nav vienīgie kibernoziedzības veidi, no kuriem var ciest interneta lietotāji. Tāpēc katram pašam ir jāseko savām darbībām virtuālā vidē, neskatoties uz to, ka cīņa ar kibernoziedzību visnotaļ pastiprinās, tiek uzlabotas izsekošanas metodes virtuālajā vidē un modernizētas tradicionālās policijas metodes. Galu galā atkāpties nav kur, aiz mums ir tumšais un drūmais laikmets bez banku kartēm un bankomātiem, ar norēķiniem skaidrā naudā maisos ar banknotēm un monētām. Amerikāņi vēl cer, ka viņu naudas kārotājus no visas pasaules varēs sabāzt amerikāņu cietumos. Kad viņi sapratīs, ka tas var arī neizdoties, tad būs aktīvāk jāpieslēdzas arī citām valstīm, jo vairāk tāpēc, ka no šīs noziedzības cietīs arvien vairāk pilsoņu arī šajās valstīs. Lai vai kā, kibernoziedznieka liktenis ir paredzams – agri vai vēlu ASV, Turcijas vai citas valsts cietums. Un jo vairāk nozog, jo ilgāk jāsēž.
Atbrauciet pie mums, būs interesanti
Kibernoziedznieku atklāšana nav viegls darbs, bet tomēr tā ir atrisināma problēma. Jau grūtāk ir sameklēt nevainojamus pierādījumus viņu noziedzīgai darbībai, bet amerikāņu tiesvedība dod plašas iespējas piedāvāt apsūdzētajam vienošanos ar apsūdzību, kas padara vienkāršāku pierādījumu savākšanu. Diemžēl noslēgt vienošanos ar likumpārkāpēju var tikai tad, kad viņš ir likuma rokās. Notvert viņu nav pārāk grūti, ja šāds noziedznieks atrodas ASV, bet no citām valstīm, it sevišķi no ex-PSRS, izdabūt viņu izmeklēšanai un tiesāšanai var būt pat neiespējami.
Zināmi paņēmieni gan ir izstrādāti arī šiem gadījumiem. Visvienkāršāk ir rūpīgi sekot aizdomās turamā darbībai un gaidīt līdz viņš izbrauc, piemēram, no Krievijas vai Ukrainas, uz kādu citu valsti atpūsties vai kādās savās darīšanās. Un tad tās valsts varas orgāniem tiek iesniegts pieprasījums arestēt un izdot attiecīgo aizdomās turamo. Jāsaka, ka kibernoziedznieki atpūsties un ceļot mīl, jo uzskata to par labu iegūtās naudas tērēšanas veidu, tāpēc gadās, ka nemaz tik ilgi nav jāgaida. Bet var arī mēģināt likumpārkāpēju izmānīt uz ASV vai citu valsti, kur viņu negaidīti arestē, kā tas tika izdarīts ar V.Gorškovu un A.Ivanovu vēl 2000. gadā (sk. raksta pirmo daļu).
Mūļu bara izgaiņāšana
Visērtāk amerikāņu tiesībsargājošām iestādēm sanāk, ja likumpārkāpēji paši aizbrauc uz ASV. Tā tas paveicās ar to banku izlaupītāju notveršanu, kuri izmantoja ZeuS vīrusu. Šis vīruss ir ļoti ļauns – ar tā palīdzību iegūst informāciju par inficētā datora lietotāja bankas kontu un tā rodas iespēja pārskaitīt naudu no šī konta uz noziedznieka kontu. Vīrusu palaida Krievijas-Ukrainas hakeru grupa un, kad 2008. gadā tika savākta informācija par vairākiem miljoniem banku kontu, tad grupa nolēma, ka naudas izņemšanu vislabāk organizēt ASV. To var viegli saprast, jo naudas pārskaitījumi ASV iekšienē izskatītos daudz mazāk aizdomīgi nekā uz kādu Krievijas mazpilsētu.
Naudas izņēmējus, jeb citā vārdā – mūļus, gan aizsūtīja uz ASV, gan savervēja turpat, galvenokārt, no studentiem, izmantojot krievvalodīgos sociālos tīklus. 2009.gada oktobra sākumā uz sociālā tīklā publicēto aicinājumu pieteikties un labi nopelnīt atsaucās arī FIB cilvēks. Viņam paskaidroja, ka nekas vairāk nav jādara, ka tikai jāatver savs bankas konts, uz kuru tiks pārskaitīta nauda, kura jāizņem un jāatdod darba devējam, paturot sev 20% kā atalgojumu. Tas arī tika izdarīts. Pēc tam abiem bija jāsatiekas, lai atdotu izņemto naudu. Uz tikšanos vietu ieradās pilns komplekts FIB novērotāju un pašam naudas devējam arī iedeva aparatūru, kas fiksēja un pārraidīja sarunu.
Pēc tam, kad naudas saņēmējs tika izsekots un arestēts, viņš uzreiz piekrita sadarboties ar izmeklēšanu, pastāstīja visu par citiem saviem mūļiem un arī par to personu, kuram viņš pats atdod naudu, tad tika arestēta šī persona un tā, pavelkot aiz viena diedziņa, savāca apmēram 25 mūļus no Krievijas, Ukrainas, Moldāvijas un Kazahstanas, kaut arī daži palika nearestēti, jo vispār apsūdzību izvirzīja 35 personām par apmēram 3 miljonu dolāru piesavināšanos.
No visiem šiem mūļiem vispopulārākā Amerikā kļuva Kristina Svečinska, studente no Stavropoles, ko arestēja 2010. gada rudenī. Viņu amerikāņu prese izsludināja par pasaules seksuālāko hakeri, nopublicēja viņas fotogrāfijas no sociāliem tīkliem, aprakstīja kā viņa ieradās tiesā apspīlētos džinsos un garos zābakos. Lietpratēji varētu arī apšaubīt tik augsto viņas seksualitātes novērtējumu, toties neapšaubāmi, ka viņa nav nekāds hakeris. Viņa tikai atvēra vairākus bankas kontus uz sava vārda, gan vēl arī uz svešiem vārdiem, izmantojot viltotus dokumentus. Tiesā viņā gauži raudāja (kas nemaz neesot seksuāli), rūgti nožēloja izdarīto, solījās nekad, nekad tā vairs nedarīt. Advokāts arī tiesai stāstīja, ka šis, tikai 21 gadu vecais bērns nav sapratis, ka nelieši viņu ievilina noziegumā. Nu, ja tā, tad tiesa viņu arī atlaida brīvībā (2013. gada 24.jūnijā), kaut gan piesprieda atmaksāt 35 000 dolārus, kas tika uz viņas 5 kontiem pārskaitīti (viņa paspēja izņemt 11 000). Arestā viņa pabija tikai 2 mēnešus, jo pirms tiesas tika atlaista pret drošības naudu. Principā viņai draudēja 30 gadi par banku krāpšanu grupā un vēl 10 gadi par viltotu dokumentu izmantošanu.
Iespējams, ka citas meitenes no šīs mūļu grupas nedaudz apskauda Kristinas 15 minūšu slavu. Kopā ar K.Svečinsku tajā pašā dzīvoklī tika arestēta arī vēl viena Krievijas studente Jūlija Sidorenko no Omskas un divas moldāvietes, bet bija arī vēl citi mūļu dāmu aresti. Jāsaka, ka visām viņām tika piespriesti negaidīti viegli sodi – arestā pavadītais laiks 3-4 mēneši. Arī mūļu kungi netika uzskatīti par sabiedrībai sevišķi bīstamiem, viņiem spriedumi bija 10-14 mēnešu apmērā. Mūļu darba organizatori saņēma lielākus sodus – 2-4 gadi, bet, kā parasti, tika pārliecināti sadarboties ar izmeklēšanu, t.i., izdot visus savus līdzdalībniekus, ieskaitot savus mūļus.
Pavisam 2010. gadā ZeuS vīrusa sakarā arestēja ap 100 personu, bet pašiem galvenajiem organizatoriem klāt netika. Tikai 2012. gada augustā izvirzīja apsūdzību 9 līderiem, kura bija slepena līdz 2014. gada 11. aprīlim, kad kļuva zināms, ka divus no šiem aizdomās turētajiem Ukrainas pilsoņiem Lielbritānija ir izdevusi Amerikai un tie tiks tiesāti, četru (3 no Ukrainas un 1 no Krievijas) uzvārdi ir zināmi un to lietas tiek izskatītas attiecīgajās valstīs un 3 uzvārdi vēl netiek atklāti. Nav informācijas kā viņi tika sameklēti, izņemot informāciju par hakeri, kurš darbojās ar segvārdu tank. Vienu dienu viņš sociālā tīklā paziņoja, ka viņam esot piedzimusi meitiņa Miloslava un sverot tik un tik kilogramu. Ukrainas milicija bija pietiekoši kvalificēta, lai noskaidrotu, ka tajā dienā Ukrainā piedzima tikai viena meitenīte vārdā Miloslava ar attiecīgo svaru. Pēc tam, aizejot pie viņas laimīgā tēta uz mājām un „mīļi palūdzot” parādīt datora saturu, milicija pārliecinājās, ka cilvēks ar segvārdu tank ir atrasts un tas ir Vjačeslavs Penčukovs.
Arī mēstuļu karalis pats dodas uz ASV
Oļegs Nikolajenko no Vidnoje pilsētas Maskavas apgabalā aizbrauca uz ASV pēc savas iniciatīvas 2010. gada 4.novembrī. Viņu interesēja auto izstāde SEMA show Lasvegasā. Tur viņu arī FIB arestēja, jo uzskatīja par mēstuļu karali. Viņam bija liels botnets (robotu tīkls) ar kādiem pusmiljons datoriem mēstuļu izsūtīšanai – 10 miljardi (jā, miljardi, ne miljoni) mēstuļu dienā, kuras izplatīja dažādas preces, tajā skaitā viltotus Rolex pulksteņus, barības piedevas, dažādas zāles, arī Viagru. FIB aģents nopirka piedāvāto Viagru un pārliecinājās, ka tā nav īstā. Protams, O.Nikolajenko bija arī līdzdalībnieki, kuri tieši nodarbojās ar tirdzniecību. Kad viens viltus Rolex tirgotājs tika noķerts un sāka sadarboties ar izmeklēšanu, varēja izsekot šīs grupas sarakstei un naudas transakcijām un izskaitļot O.Nikolajenko.
Kaut arī viņš sevi atzina par vainīgu, tiesas process gāja ilgi un sarežģīti, bet beigās (2013.gada martā) viņam piesprieda 27 mēnešus cietumā – tieši tik daudz, cik viņš bija jau nosēdējis. Nebija pat jāatlīdzina zaudējumi, jo sludinājums The Wall Street Journal nedeva nekādus rezultātus – visās ASV neviens nepieteicās kam būtu radušies zaudējumi (acīmredzot Viagra palīdz arī tad, ja nav īstā).
Kas viņu dzina uz ASV?
Arī Gozi vīrusa izplatītāju grupas (par dalību tajā tiek apsūdzēts D.Čalovskis) līderis Ņikita Kuzmins pats aizbrauca uz ASV. 2010.gada novembrī viņš interneta forumā paziņoja, ka dosies uz Taizemi, pēc tam vēl uz kaut kurieni un kādu laiku nebūs pieejams. Īstenībā viņš no Taizemes devās uz ASV, kur drīz pēc ierašanās 2010. gada 27. novembrī tika arestēts. Speciālā FIB aģente (citiem vārdiem – lietas izmeklētāja) Ketrina Skota savā ar zvērestu apliecinātā ziņojumā tiesai par Ņ.Kuzmina darbību piemin, ka viņa pētījusi vīzu pieprasījumu sarakstus un tur atklājusi, ka kaut kāds Ņikita Kuzmins gribot braukt uz ASV. Vienkārši tā, tīri nejauši pētījusi, tīri nejauši atklājusi. Bet nekas nav zināms, kas to Ņikitu tā vilka uz to ASV, vai tad viņš nevarēja palikt Taizemē un tīri labi pavadīt laiku tur. Nu jau drīz viņam jābūt soda piespriešanas tiesas sēdei un pēc tam atklātībā parādīsies kāda papildinformācija.
Prezervatīvu eksports uz ASV neizdodas
Kāpēc uz ASV devās Julians Dolans no Konstances pilsētas Rumānijā 2011.gada augustā, tas gan ir zināms. Viņš piedalījās Adriana Tiberija Oprjas vadītajā kibernoziedznieku grupā, kura tika ielauzusies firmas Subway restorānu datortīklā un ievākusi ziņas par pircēju bankas kartēm. Turklāt šī grupa mācēja nolasīt karšu datus tajā īsajā brīdī, kad terminālī (kases aparātā) ir karte. Ar J.Dolanu diezgan ilgi sarakstījās simpātiska dāma Sāra no kāda Konektikutas kazino un beigās piedāvāja viņam bezmaksas ceļojumu uz pokera mačiem nedēļas nogalē ASV. Viņš negribēja ticēt tādai negaidītai veiksmei, bet kad viņa izskaidroja, ka Julianu jau pazīst kā aktīvu tiešsaistes spēlētāju, un viņa piedalīšanās pasākumā pastiprinās tā starptautisko raksturu, sāka domāt.
Šaubas izzuda, kad viņš pārliecinājās, ka šī draudzīgā dāma tiešām ir kazino mājas lapā atrodamajā darbinieku sarakstā, ka viņas e-pasta adrese ir ar kazino domēnvārdu. Kazino arī nopirka lidmašīnas biļeti. J.Dolans iesēdās lidmašīnā un izkāpa ASV 2011.g. 13.augustā, kur viņu tūlīt esot saslēguši sudrabotos (tā vismaz raksta) roku dzelžos. Bagāžā viņam bija līdzi drēbes trim dienām, nedaudz naudas un trīs palielas kastes (pēc citiem datiem sešas) ar augstas kvalitātes pēc vīnogām smaržojošiem rumāņu prezervatīviem. Kas to zina, varbūt, ka tāds daudzums bija vajadzīgs, lai izvērstu rumāņu prezervatīvu eksporta marketingu. Kas attiecas uz simpātisko Sāru, tā patiesībā bija Slepenā dienesta aģents (nemaz ne aģente) Mats O’Neils.
Mazāk paveicās J.Dolana līdzdalībniekam arī no A.T.Oprjas grupas Cēzaram Julianam Butu, kuru pēc izkāpšanas no lidmašīnas ASV lidostā 2011.gada 14. augustā (dienu pēc Dolana) esot ieslēguši nevis sudrabotos, bet gan parastos roku dzelžos pat bez polsterējuma. Uz ASV viņš devās pie pārtikušas dāmas Krissī, kura pirms kāda laika bija atrakstījusi viņam, ka gribot atjaunot pazīšanos no Francijas laikiem. Te jāpiezīmē, ka izmeklētājiem bija tiesas atļauja pieslēgties J.Dolana sarakstei sociālos tīklos, kas ļāva lieliski viņu iepazīt, uzzināt, uz kurieni viņš ceļo, kādās viesnīcās apmetas, kādus bārus apmeklē, ar ko kopā tusējas, kādu dzīves veidu piekopj (bet piekopa viņš dzīves veidu, kur sievietēm bija pastiprināta loma), un tas ļāva aģentam O’Neilam uzdoties par viņa kādreiz iepazīto dāmu. Aģents O’Neils stāsta, ka apmānīt šos likumpārkāpējus nebija grūti, vajadzēja tikai rakstīt to, ko viņi gaidīja.
Pašu grupas vadītāju A.T.Oprju Rumānija izdeva parastā kārtībā 2012.gada maijā. Vispār tā ņemšanās ar diviem iepriekšējiem aizdomās turamajiem bija tāpēc, ka ASV neticēja, ka izdosies vienoties ar Rumāniju par izdošanu, kaut arī attiecīgais starpvalstu līgums bija jau spēkā. 2013. gada 4.septembrī A.T.Oprjam piesprieda 15 gadu cietumsodu, bet J.Dolanam būs jāsēž 7 gadi. C.J.Butu vispār tika cauri ar 1 gadu un 9 mēnešiem, jo pašā karšu datu zagšanas procesā nepiedalījās, bet taisīja kartes un tirgoja to datus.
Bērnu pornogrāfijas izplatītājam būs ilgi jāsēž
Maksims Šinkarenko no Harkovas baudīja atpūtu Taizemē, kad 2009. gada 23.janvārī tika apcietināts pēc ASV pieprasījuma. Viņš trīs gadus cīnījās, lai viņu neizdotu ASV, jo tika apsūdzēts par līdzdalību bērnu pornogrāfijas servera uzturēšanā un par tirdzniecību ar šī tipa materiāliem, kas Amerikā ir smags noziegums. Vispirms tiesa izlēma, ka viņš ir jāizdod, viņš iesniedza apelāciju un divus gadus cietumā gaidīja apelācijas tiesu. Tikai 2013. gada jūnijā viņu beidzot izdeva. Pēc pusgada, 2014.gada janvārī viņš atzina sevi par vainīgu un piekrita, ka viņu notiesā uz 30 gadiem. To tiesa arī izdarīja šī gada 18.jūnijā. Tas ir ļoti liels termiņš, bet sākumā viņam draudēja vairāki simti gadu. Viņu varētu uzskatīt par ASV rekordistu soda apmērā datornoziegumu jomā, kaut arī principā viņš sodu saņēma par bērnu pornogrāfiju.
Var piezīmēt, ka Taizemes cietumā pavadītais laiks pirms izdošanas ASV viņam netiks ieskaits soda laikā, jo galu galā, kāda ASV iestādēm ir darīšana, ko cilvēks dara pirms izdošanas. Ir gan cerība, ka termiņu samazinās par 15% (tomēr 4,5 gadi!), ja cietumā labi uzvedīsies. Un vēl jāpiezīmē, ka Taizemē roku dzelži nav sudraboti un tiem nav arī polsterējuma. No YouTube materiāliem var izsecināt, ka M.Šinkarenko tur uz tiesu tika vests saslēgts kāju važās – tādi ķēžu pinekļi, paiet var, bet grūti. Turklāt, izskatās, ka tika izmantotās tādas pašas ķēdes, ko lieto populāro mājdzīvnieku ziloņu piesiešanai.
Advokāti uzskata par savu lielu panākumu, ka izdevās sākotnēji paredzēto termiņu tik ļoti samazināt. Viņi gribēja arī iestāstīt tiesai, ka M.Šinkarenko bija tīri tehnisks darbinieks un nemaz nav zinājis, kas glabājās uz servera, un vispār savā mūžā bērnu pornogrāfiju nemaz neesot redzējis. Tomēr ticamāk, ka galveno lomu nospēlēja vienošanās ar apsūdzību un palīdzība tai. Ir ziņas, ka ASV dažādos štatos ir arestēti ap 600 viņa klientu par bērnu pornogrāfijas glabāšanu (minimālais sods – septiņi gadi). Aģents, kurš arī nopirka no viņa šādu materiālu, protams, netika aizturēts. Gan jau M.Šinkarenko te pielika savu palīdzīgo roku, kaut arī vairums arestu notika vēl pirms viņa izdošanas. Kā tas nereti notiek, arī viņš izmantoja Latvijas banku pakalpojumus.
Zobi palika neizārstēti
Maskavieti Vladimiru Zdoroveņinu arestēja Šveicē, Cīrihē, 2011.g. 27.martā, kad viņš tur iebrauca pēc sava drauga uzaicinājuma, lai izārstētu zobus. Liekas, ka šis draugs nebija slepenais aģents. V.Zdoroveņins ar vienu slepeno aģentu bija jau ticies un izrunājies par biznesu pirms tam Kiprā, tā kā viņš jau bija uz āķa, ko, protams, pats nenojauta. Sākumā viņam draudēja 152 gadi, prokurors tiesā (2013.g. 4.janvārī) prasīja no 4 līdz 5, bet beigu beigās tiesa piesprieda tikai 3, jo apsūdzētais visu rūgti nožēloja un tiesa atzina, ka galvenais darītājs visā afērā bija viņa dēls Kirils, kurš uz Cīrihi neaizbrauca (acīmredzot, viņam zobi bija veseli), arestēts netika, un aizstāvība varēja viņam velt visu virsū. Bet abi Zdoroveņini nodarbojās ar banku kontu datu izzināšanu un naudas pārskaitīšanu pēc tam no svešiem kontiem uz savējiem. Viņu konti atkal bija izvietoti arī Latvijas bankās.
Pēc sprieduma pasludināšanas advokāte bija tik laba, ka palūdza tiesnesi, lai tas aizbilstu kādu vārdu cietumu pārvaldē, un V.Zdoroveņins tiktu ievietots labā cietumā, kur parūpētos par viņa zobu salabošanu, ko tiesnesis arī apsolīja izdarīt.
Ko var izdarīt ar zelta stieņiem?
Igors Klopovs nebija datorspeciālists, bet gan ekonomists ar labām datoru un Interneta zināšanām. Viņš izpētīja bagātu amerikāņu finansiālo situāciju dažādos interneta avotos, izstrādāja operācijas plānu, nolīga reālus amerikāņus, sameklējot viņus dažādās profesionāļu datu bāzēs, apgādāja tos ar viltotiem finansu dokumentiem, maksāja tiem, izmantojot viltotas banku kartes. Vairākas šādas operācijas padarīja dažus bagātniekus nabagākus par vairākiem miljoniem. To visu viņš darīja, neizejot no sava dzīvokļa Maskavā, bet tad viņš no vienas bankas izmānīja miljardiera Čarlza Vili (Wyly) reālu čeku grāmatiņu un sagatavoja čeku par 7 miljoniem dolāru zelta stieņu pirkšanai. Ko viņš taisījās darīt ar šiem zelta stieņiem, paliek noslēpums. Kad šo čeku viņa līdzdalībnieks iesniedza apmaksai, tad zelta pārdevējs pazvanīja gan bankai, gan miljardierim un... tūlīt pieslēdzās Slepenais dienests.
Drīz vien I.Klopovs saņēma sava līdzdalībnieka (patiesībā tagad jau slepenā aģenta) fotogrāfiju ar nopirkto zeltu un ielūgumu uz ASV pēc šī zelta. 2007.gada maijā viņš ieradās Dominikas republikā, tur viņu sagaidīja līdzdalībnieks-aģents, privātā lidmašīnā aizveda uz Ņujorku pēc zelta un... 2008.gada 19.novembrī viņš tika notiesāts uz 2,5 līdz 10,5 gadiem, kas nozīmē, ka viņu varēja izlaist jau pēc 2,5 gadiem par labu uzvedību. Līdz tiesai viņš tiešām uzvedās labi – visus savus līdzdalībniekus izdeva – un pēc tiesas acīmredzot arī, jo drīz vien tika izlaists un deportēts uz Krieviju. Tur viņš esot nodibinājis organizāciju, lai palīdzētu ASV nagos iekļuvušajiem likumpārkāpējiem, bet pašiem šiem likumpārkāpējiem ir aizdomas, ka viņam esot slepens uzdevums pārliecināt viņus piekrist sadarboties ar ASV izmeklēšanas iestādēm aizturēšanas gadījumā. Kā ir patiesībā, to nevar zināt, bet neapšaubāmi, ka sadarbība ar izmeklēšanu, it īpaši liecības pret citiem blēžiem, ļoti būtiski samazina ieslodzījuma laiku ASV.
Vēl un vēl
Raksta šajā daļā un iepriekšējās daļās pieminētie kibernoziegumos apsūdzētie no Austrumeiropas, kuri tika aizturēti savos ārzemju braucienos, nav vienīgie. Tādu ir daudz vairāk. Lūk, vēl daži.
Maksimu Visočanski (agrāk Kovaļčuks) no Ukrainas pilsētas Ternopoles arestēja Taizemes policija 2003. gada martā brīdī, kad viņš kopā ar ģimeni izgāja no piena bāra Bangkokā. Viņš tika apsūdzēts programmatūras pirātisko kopiju tirdzniecībā liela apjomā. Tiesā viņš savu vainu atzina, un 2006. gada maijā viņu notiesāja uz gandrīz trim gadiem (35 mēnešiem), lai gan apsūdzība prasīja 20 gadus. Viņa līdzdalībnieki saņemto naudu sūtīja uz viņa kontu vienā no Latvijas bankām.
Jegoru Ševeļovu no Kijevas arestēja 2008. gada maijā Grieķijā, kur viņš pavadīja atvaļinājumu. Paņēma viņu pieczvaigžņu hotelī Atlantica Imperial Rodas salā, kurā viņš dzīvoja ar savu meiteni. 2013. gada 13. jūnijā viņam piesprieda 13 gadus par banku karšu viltošanu. Viņš darbojās lielā likumpārkāpēju grupā no ASV, Ukrainas, Baltkrievijas, Moldāvijas. Divus baltkrievus no šīs grupas arestēja Čehijā.
Vienu no vadošajiem CarderPlanet (sk. raksta trešo daļu) darboņiem Vladislavu Horohorinu, Krievijas, Ukrainas un Izraēlas pilsoni no Doņeckas, arestēja 2010. gada augustā Nicas lidostā, kad viņš devās mājās no atpūtas Monako. Viņu iesēdināja cietumā Eks-an-Provansas pilsētiņā, no kura paveras brīnišķīgi skati uz Provansas ainavām. Šos skatus V.Horohorins baudīja līdz 2012. gada jūnijam, kad viņu izdeva ASV. Tur viņš sevi tūlīt atzina par vainīgu un viņu diezgan drīz – 2013. gada 5. aprīlī notiesāja par karšu viltošanu uz 7 gadiem 4 mēnešiem. Advokāts gan centās pārliecināt tiesu, ka V.Horohorins neesot tā persona ar segvārdu BadB, kura tiešām nodarbojās ar nelikumībām, bet tiesa nenoticēja.
Čehija 2010. gada aprīlī arestēja un septembrī izdeva ASV Baltkrievijas pilsoni Dmitriju Naskovecu, kurš bija noorganizējis diezgan neparastu servisu, kas nodrošināja zvanus uz ASV bankām ar apstiprinājumu, ka pieteiktā transakcija tiešām ir jāizdara. Zvanītājs uzdevās par konta īpašnieku un bija informēts par atbildēm uz slepeniem jautājumiem (kāds ir jūsu mātes meitas uzvārds, kurā štatā jūs precējāties, u.tml.). 2012. gada martā D.Naskovecu notiesāja uz 33 mēnešiem ieslodzījuma.
Dmitrijs Belorossovs no Pēterburgas pilnībā izbaudīja atpūtu Katalonijas pludmalē, jo viņu aizturēja tikai tad, kad viņš stāvēja rindā uz reģistrāciju Barselonas lidostā, lai lidotu mājās 2013. gada augustā. Aizturēšanas brīdi viņš un viņa līgava Jūlija bija tā uztraukušies, ka Dmitrijs aizgāja policistiem līdzi ar Jūlijas dokumentiem un viņai bija lielas nepatikšanas, kad ieradās mājās Pēterburgā. Spānija Dmitriju izdeva ASV 2014. gada aprīlī, tā kā pagaidām ir tikai fragmentāras ziņas par viņa apsūdzībām – vai nu viņš ir piedalījies kopā ar D. Smiljanecu A.Gonzalesa grupā (sk. raksta 2. daļu), vai afērās ar Gozi vīrusu, vai arī viņam ir bijis liels botnets, kas izmantots amerikāņu apkrāpšanā. Viņa līgava Jūlija gan apgalvo, ka nekādu noziedzīgu darbību viņš neesot piekopis, jo dienā 12 stundas esot gulējis, kas varētu būt taisnība, un 12 stundas esot spēlējis datorspēles, kas varbūt viņai tikai tā likās.
Aleksandru Paņinu no Krievijas pilsētas Tveras arestēja 2013. gada jūnijā pēc pretrunīgām ziņām vai nu Atlantas lidostā ASV pa ceļam uz mājām no ciemošanās pie drauga Dominikas Republikā, vai arī vēl Dominikas Republikā, vai nu paši dominikāņi, vai amerikāņi, vai kaut kādi mistiski Interpola darbinieki. 2014. gada 21.janvārī viņš atzina sevi par vainīgu Trojas zirga SpyEye uzrakstīšanā un tagad gaida galīgo spriedumu. Viņš šo programmu esot iztirgojis kādām 150 personām, tai skaitā arī FIB aģentam, ar kuru sarakstījās no 2011. gada. Tā ir populāra programma datornoziedznieku vidē un, liekas, ka vēl ilgi darīs savu ļauno darbu Internetā.
Vadims Poļakovs vēl cerēja atpūsties kādu brīdi Spānijā, kad 2014. gada 3.jūlijā viesnīcā netālu no Barselonas viņu arestēja pēc ASV pieprasījuma. Tur viņu apsūdz krāpnieku grupas organizēšanā, kura esot apkrāpusi koncerta biļešu izplatīšanas kompāniju StubHub par 1,6 miljoniem dolāru. Tagad viņš gaida izdošanu ASV, lai varētu pievienoties saviem līdzdalībniekiem no ASV un Kanādas, kuri jau ir arestēti. Izsekot V.Poļakovu nebija grūti, jo to, ka viņš plāno doties uz Spāniju, viņš bija tik laipns paziņot Facebook’ā.
Krievijas cīņa pret tās pilsoņu arestiem
Kibernoziedzniekus nākas izvilināt vai gaidīt to izbraukšanu no tām valstīm, kurām nav līgumu ar ASV par savstarpēju noziedznieku izdošanu. Tādas valstis ir arī Krievija, Ukraina un Baltkrievija, par kuras pilsoņu noķeršanu bija runa. No šīm trijām valstīm Krievija sevišķi asi uzstājas pret savu noziedznieku arestu trešajās valstīs. Tā apgalvo, ka, ja nu amerikāņiem rodas pretenzijas pret kādu Krievijas pilsoni, tad var griezties Krievijas varas iestādēs, jo ir taču līgums par savstarpēju tiesisko palīdzību. Acīmredzot ASV ne pārāk tic, ka šāda sadarbība ar šīm iestādēm varētu palīdzēt risināt kibernoziedzības problēmas, kaut gan jāatzīst, ka ir bijuši gadījumi, kad ASV ir informējusi Krieviju par tās pilsoņu nelikumīgām darbībām virtuālajā vidē, un Krievija tos tiešām ir tiesājusi.
Pavisam svaigs ir tracis ap Romana Selezņova arestu 2014.gada 5.jūlijā. Viņu arestēja Maldivu salu lidostā, kad viņš taisījās jau lidot uz mājām pēc atpūtas kopā ar civilsievu un abu meitiņu. Šis arests izsauca sevišķi asu Krievijas reakciju. Prese sacerēja visādas sazvērestību teorijas, ka amerikāņi nolaupījuši R.Selezņovu, ka tagad grib atriebties visiem krieviem, ka viņi cer arestēt tik daudz krievu, lai pietiktu apmaiņai pret E.Snoudenu utt. Protestēja Ārlietu ministrija un Dome, it sevišķi tāpēc, ka Romans ir Domes deputāta V.Selezņova dēls (no pirmās laulības).
ASV Vašingtona štata rietumu federālais tiesu apgabals tika izvirzījis viņam apsūdzības jau sen – 2011. gada martā, Nevadas federālais tiesu apgabals 2012. gada decembrī. Pēdējā apsūdzība tika padarīta publiski pieejama gan tikai 2014. gada 10. aprīlī. Katrā apsūdzībā ir vairāki desmiti punktu, bet būtībā viņš tiek apsūdzēts svešu karšu informācijas tirdzniecībā. R.Selezņovs no Maldivu salām tika nogādāts Guamā un drīz arī Sietlā, Vašingtona štatā, kur viņu 15. augustā tiesa nolēma paturēt arestā līdz tiesai. 2014. gada 9.oktobrī Vašingtona štata rietumu federālajā tiesu apgabalā Sietlā tika izvirzīta papildus apsūdzība vēl 11 punktos.
Sietlā ir tikai ziediņi, odziņas būs vēlāk Nevadā – tur viņš figurē carder.su grupējuma (par to vairāk raksta pirmajā daļā) apsūdzības rakstā. Bet šī grupējuma dalībnieki, ieskaitot R.Selezņovu, tiek apsūdzēti pēc RICO likuma par dalību reketieru organizācijā, tātad atbildēt nāksies arī par visas organizācijas sastrādāto. Spriežot pēc grupas dalībnieka D.R.Kameza likteņa, kurš tika notiesāts uz 20 gadiem (sk. raksta pirmo daļu), arī R.Selezņovam var paredzēt ilgus gadus ASV cietumā, ja viņu neatbrīvos humānu apsvērumu dēļ – viņš savulaik tiešām tika smagi ievainots galvā Marokas pilsētā Marakešā, kad teroristi 2011.gada 28.aprīlī uzspridzināja kafejnīcu un 17 tās apmeklētāju tika nogalināti. Tas notika mēnesi pēc apsūdzības (toreiz vēl slepenas) izvirzīšanas R.Selezņovam Sietlā.
R.Selezņovs, šaubu nav, bija ļoti naivs un avantūristisks. Viņš aizbrauca uz Maldivu salām, labi zinot, ka ASV viņu grib arestēt. Kā liecina viņa klēpjdatorā atrastie dati, viņš, pat būdams Maldivu salās, sekoja ASV tiesu darbībai un pret sevi izvirzītajām apsūdzībām. Visticamāk, viņš iedomājās, ka Maldivu salās viņam nekas nedraud, jo šī valsts nav starp tām 108 valstīm, ar kurām ASV ir līgumi par noziedznieku savstarpēju izdošanu. Bet Interpolā šī valsts piedalās un, saņēmusi attiecīgo orderi, arī attiecīgi reaģēja. Tiesa gan, pēc Krievijas protestiem salu likumdevēji paziņoja par šādu arestu moratoriju un nepieciešamību izanalizēt notikušo. Bet R.Selezņovam tas vairs nepalīdzēs.
Vienreiz Krievijai gan izdevās izpestīt ārzemēs arestēto pilsoni no ASV iestāžu nagiem. Tā tas notika ar D.Zubahu. ASV pieprasījums arestēt maskavieti Dmitriju Zubahu tika saņemts Kiprā dažas stundas pirms viņa ielidošanas šai zemē 2012. gada jūlijā. Kiprieši šo darbu neatlika un viņu arestēja tūlīt, tikko kā viņš kopā ar savu civilsievu izkāpa no lidmašīnas.
ASV viņu apsūdzēja datu izkrāpšanā Amazon un eBay vietnēs, bet izdošanas pieprasījumā esot bijis norādīts tāds nodarījums, par kuru Kiprā nekāds sods nav paredzēts. Kamēr amerikāņi pārtaisīja pieprasījumu, Krievija ieguva laiku sagatavot analoģisku prasību par izdošanu tiesāšanai Krievijā par kibernoziegumiem. Rezultātā Kipra 2013. gada aprīlī viņu tomēr izdeva Krievijai nevis ASV. Zināmu lomu it kā esot nospēlējis fakts, ka tai laikā finansu sabrukuma dēļ Kipra cerēja uz lielu aizdevumu no Krievijas, un aizdevuma noteikumos tika ierakstīta arī D.Zubahas izdošana. Maskavā viņu tiešām tiesāja, viņš atzina savu vainu un 2014. gada martā viņam piesprieda 4 gadus nosacīti par līdzdalību liela apmēra zādzībā.
Kad tas viss beigsies?
Noziedzības totālu iznīcināšanu neviens neprognozē. Arī kibernoziedzībai gala nebūs. Tomēr var cerēt, ka viltoto bankas karšu taisīšana drīz kļūs mazāk intensīva, jo finansu struktūras strādā pie to drošības uzlabošanas. Ļoti svarīgu lēmumu ir pieņēmuši Visa un MasterCard koncerni – no 2015.gada 1. oktobra pāriet tikai uz banku kartēm chip-and-PIN. Arī ASV prezidents B.Obama 2014.gada 19.septembra rīkojumā par digitālo drošību noteica, ka visām federālo iestāžu izsniegtajām kartēm jābūt chip-and-PIN banku kartēm un aicināja visus sekot šim piemēram. Līdz ar to beidzot tiks likvidēta ASV atpalicība no Eiropas un arī no Latvijas, kur jau sen izdod tikai tādas kartes. ASV līdz šim turpināja izmantot kartes ar magnētisko celiņu, ar ko arī var izskaidrot karšu viltotāju intensīvu darbošanos šajā valstī. Chip-and-PIN tipa kartes ar tajās iestrādāto mikroshēmu ir daudz grūtāk izgatavot mājas apstākļos un izmantot nelikumīgai naudas izņemšanai, bet izdarīt to var, un to arī darīs, bet, cerams, mazākos mērogos. Vēl ir arī cerības, ka jaunais vispārējais interneta domēns .bank, kas sāks savu darbu 2015. gada vidū, nedaudz uzlabos banku drošību, jo šajā domēnā tiks ļauts reģistrēties tikai bankām, to būs grūti izdarīt blēžiem, kuri ir izveidojuši viltus mājas lapas lētticīgo mānīšanai.
Pastāv uzskats, ka pašlaik novērojamā banku karšu viltotāju pastiprinātā aktivitāte izskaidrojama tieši ar šīm gaidāmajām reformām, pēc kurām karšu viltošana kļūs krietni grūtāka. Diemžēl banku kontu uzlaušana un karšu viltošana nav vienīgie kibernoziedzības veidi, no kuriem var ciest interneta lietotāji. Tāpēc katram pašam ir jāseko savām darbībām virtuālā vidē, neskatoties uz to, ka cīņa ar kibernoziedzību visnotaļ pastiprinās, tiek uzlabotas izsekošanas metodes virtuālajā vidē un modernizētas tradicionālās policijas metodes. Galu galā atkāpties nav kur, aiz mums ir tumšais un drūmais laikmets bez banku kartēm un bankomātiem, ar norēķiniem skaidrā naudā maisos ar banknotēm un monētām. Amerikāņi vēl cer, ka viņu naudas kārotājus no visas pasaules varēs sabāzt amerikāņu cietumos. Kad viņi sapratīs, ka tas var arī neizdoties, tad būs aktīvāk jāpieslēdzas arī citām valstīm, jo vairāk tāpēc, ka no šīs noziedzības cietīs arvien vairāk pilsoņu arī šajās valstīs. Lai vai kā, kibernoziedznieka liktenis ir paredzams – agri vai vēlu ASV, Turcijas vai citas valsts cietums. Un jo vairāk nozog, jo ilgāk jāsēž.