Vecie risinājumi jaunajām problēmām
Šerlokam Holmsam būtu ko darīt virtuālā vidē. Ja ticēt doktoram Vatsonam, Holmsam ne tikai bija dzelžaina loģika un izpratne par cilvēku uzvedību, bet viņš bija arī ļoti labs aktieris un lieliski prata pieņemt svešu identitāti. Tāpat viņš ļoti kvalificēti varēja naktī ielauzties, piedodiet, ieiet likumpārkāpēja mītnē un tur atrast šo to taisnajai tiesai vajadzīgo. Tādas metodes ar zināmu modernizāciju pielieto arī izmeklējot datornoziegumus virtuālajā pasaulē. Atšķirībā no Holmsa laikiem lietu sarežģī tas, ka atklātais virtuālais likumpārkāpējs vēl ir jāatrod reālajā pasaulē, lai uzliktu reālus roku dzelžus un pašu ieliktu reālā cietumā. Un šajā pārejā no virtuālās uz reālo pasauli atkal noder tradicionālās policejiskās metodes. Tā kā izmisīgu cīņu ar kibernoziedzniekiem pagaidām ir izvērsušas tikai ASV, iznāk stāstīt tikai par šīs valsts likumsargu darbību.
Alūksnes dedzinātāju notveršana
Lai iepazītos ar pietiekoši senu, kaut arī ne pārāk bieži pielietojamu policijas metodi, var atcerēties notikumu Latvijā vēl no Šerloka Holmsa laikmeta, kas ir aprakstīts izcila cariskās Krievijas izmeklētāja, Rīgas izmeklēšanas policijas vadītāja A.F.Koško memuāros.
Pašos pirmajos 20. gadsimta gados, vēl dažus gadus pirms 1905.gada revolūcijas, Alūksnes apkaimē plašu darbību izvērsa dedzinātāju banda, kas dedzināja dažādas mājas, saimniecības ēkas, siena kaudzes un tml., nekautrējoties arī šo to pirms tam no mājām nolaupīt. Vietējā policija neko izdarīt nevarēja, un tad lielākais cietējs – barons Volfs sūdzējās Pēterburgā, turienes lielie priekšnieki izteica pārmetumus Vidzemes gubernatoram, un tas norīkoja Rīgas izmeklēšanas policijas šefu A.Koško izmeklēt šīs notikušās dedzināšanas un atrast vainīgos.
A.Koško aizsūtīja divus savus slepenos aģentus uz Alūksni, bet tiem neizdevās neko jēdzīgu izvilināt no vietējiem iedzīvotājiem, kuri ar iebraucējiem runāt baidījās. Tad radās ideja nodibināt krogu! Policijas aģenti tika nodrošināti ar visiem vajadzīgajiem dokumentiem un naudu, un viņi pilnīgi oficiāli atklāja krogu, nevienam neko nestāstot par īstajiem kroga mērķiem un tā sakaru ar policiju.
Alūksnē divi krogi jau bija, un trešais nemaz tik viegli nevarēja ielauzties krogu tirgū. A.Koško ieteica saviem aģentiem piedāvāt krogā alu kopā ar sāļajām suškām (maziem sausiem kliņģerīšiem) un aģenti, saņēmuši papildu finansējumu, tās arī iepirka un dažus pudus tūlīt aizveda uz Alūksni. Tas bija labs mārketinga pasākums. Krogs ātri kļuva populārs, tajā pulcējās dzērāji un, tā kā noklausīšanās aparatūras jau nekādas vēl nebija (nekādu noteikumu par privātuma saglabāšanu arī nebija), kroga darbinieki-aģenti paši noklausījās iereibušo klientu sarunas un samērā drīz tika izskaitļota aizdomīgo personu grupa ar brandmeistaru Zālīti (brandmeistars ir ugunsdzēsējs, starp citu) kā galveno organizatoru.
Tad arī policijas aģentu uzturēto krogu varēja slēgt. A.Koško piemin šādu interesantu detaļu par kroga darbību. Uz jauno gadu visiem krogiem bija jāatjauno darbības licence. Alūksnē tajā laikā bija pieņemts, ka, iesniedzot jaunākajam apriņķa priekšnieka palīgam iesniegumu par licences atjaunošanu, šim iesniegumam bija arī jāpievieno 10 rubļu kā Jaungada dāvana. Nekāda pārmērīgi liela šī summa nebija, bet tomēr diezgan pamanāma – tajā laikā parasts strādnieks, kas pelnīja 1 rubli dienā, par dzīvi nevarēja sūroties, kaut arī nešikoja. Protams, policijas kroga darbinieki tādu dāvanu pasniedza. Kad krogs savu darbu beidza, A.Koško šim palīgam paskaidroja, ka tā tomēr bija kroņa nauda un būtu jāatdod. Palīgs nemaz nestrīdējās – jā, jā, ķērās pie maka un to naudu arī atdeva. Nezin kāpēc, viņš pie tam vēl esot nosarcis galīgi sarkans.
Pašās beigās A.Koško piedalījās tiesas sēdē kā liecinieks un tajā pastāstīja arī par policijas kroga darbību. Starp citu, brandmeistaram Zālītim tiesa piesprieda 8 gadi katorgā.
Divi hakeri brauc darbā uz ASV
Šai cara policijas darbībai ir krietna līdzība ar ASV Federālā Izmeklēšanas Biroja (FIB) veiksmīgo operāciju divu Krievijas hakeru arestā vēl 2000. gadā. Tolaik divi jaunieši Vasilijs Gorškovs un Aleksejs Ivanovs Krievijas pilsētā Čeļabinskā piepelnījās ar ASV firmu mājas lapu uzlaušanu. Veiksmīgi uzlauzuši kādas firmas vietni, viņi piedāvāja firmai savus drošības ekspertu pakalpojumus – kā novērst uzlaušanas risku. Firmu sarakstā ietilpa apmēram 40 firmas – bankas, interneta provaideri un pat PayPal, bet tas vēl nebija pārāk nopietni, kamēr viņi neķērās klāt arī pie Western Union un citu kredītkaršu datu piesavināšanās.
Bet vislielākā veiksme zēniem uzsmaidīja, kad viņi saņēma uzaicinājumu no ASV kompānijas Invita Security Sietlas pilsētā stāties darbā šajā kompānijā. Kompānija tieši piedāvāja pakalpojumus vietņu drošības jomā, par ko bija viegli firmas mājas lapā pārliecināties. Šī firma nākošiem kolēģiem nopirka biļetes uz ASV, izdarīja visu vajadzīgo, lai varētu dabūt iebraukšanas vīzu, sagaidīja viņus lidostā 2000.gada 10.novembrī un atveda uz darba interviju kompānijā.
Intervija noritēja ļoti veiksmīgi. Vasilijam un Aleksejam bija jādemonstrē, ka viņi tiešām māk uzlauzt mājas lapas, un, kaut arī noguruši pēc 48 stundu lidojuma, viņi sevi parādīja no vislabākās puses – viens mirklis, un viss vajadzīgais tika uzlauzts, kas izraisīja nākošo darba devēju sajūsmu. Pēc intervijas viņi tika iesēdināti automobilī, bet izsēdināti jau cietumā.
Izrādījās, ka kompāniju Invita bija izveidojis FIB ar Tieslietu ministrijas atļauju. Tas tika izdarīts ar vienīgo mērķi atvilināt A.Ivanovu vienu pašu uz ASV, jo bija zināms, ka viņš ir izsūtījis savu CV uz daudzām vietām ASV cerībā atrast labu darbu, un jauna, daudzsološa interneta drošības firma varēja viņu viegli ieinteresēt. E-pasta apmaiņas un telefona sarunu laikā Ivanovs piedāvāja pieņemt darbā arī Gorškovu, kam Invita labprāt piekrita, jo jau daudz zināja arī par šo speciālistu. Tā viņi aizbrauca abi divi.
Firmas birojā, kur darba meklētāji izgāja darba interviju, atradās tikai pāris datoru, bet tie bija aprīkoti ar programmatūru, kas reģistrēja katru taustiņa nospiešanu, ko gan intervējamie nezināja. Bez tam intervija tika ierakstīta videolentē, un arī par to zināja tikai FBI cilvēki. Tā kā uzlaušanas gaitā hakeri pieslēdzas pie saviem datoriem Čeļabinskā, tad FBI aģenti uzzināja visas paroles un lieliski pēc tam arī paši varēja pieslēgties tiem pašiem datoriem.
Te gan bija visai delikāta juridiska nianse – tiesībsargājošām iestādēm vienkārši tā pieslēgties pie svešiem datoriem un ievākt informāciju no tiem vispār nav brīv, tā ir privātuma pārkāpšana. Šajā gadījumā FBI vadība saviem aģentiem atļāva nekavējoši lejupielādēt failus no Čeļabinskas datoriem, jo baidījās, ka ziņas par Ivanova un Gorškova likteni var nonākt Čeļabinskā un informācija no datoriem kļūs nepieejama. Bet aģenti nedrīkstēja iegūto informāciju caurskatīt, kamēr tiesa nebūs izdevusi kratīšanas sankciju.
Nav brīnums, ka tiesas sankcija pēc trim nedēļām tika saņemta, un, apskatot failus, izrādījās, ka tur ir daudz informācijas par cietušajām amerikāņu kompānijām, uzlauztām kredītkartēm, kā arī dažāda programmatūra krimināliem mērķiem. Šīs informācijas pietika, lai abiem hakeriem varētu izvirzīt apsūdzības ar maksimāli iespējamo soda mēru pāri par 100 gadiem cietumā.
Te gan jāatzīmē, ka ASV orgāni diez vai drīkstēja slēgties klāt datoram pavisam citā valstī, nesazinoties ar šo valsti. Amerikāņi teica, ka viņi esot par visu informējuši Krievijas iestādes, bet tās nekādi neesot reaģējušas, Krievijas iestādes noliedza, ka kaut ko būtu saņēmušas, ļoti saskaitās, un pat it kā esot izdevušas vainīgo FIB aģentu aresta orderi. Bet Amerikā nelikumīgi iegūto informāciju nevar izmantot par pierādījumu, un tāpēc Ivanova tiesāšana trīs gadus gāja pa juridiskiem celmiem, līdz beigu beigās viņam tika piespriesti 4 gadi cietumā. Gorškova advokāts gan nebija pārāk aktīvs, tāpēc Gorškovs uzreiz jau 2001.gadā tika notiesāts uz 3 gadiem cietumā un 700 000 dolāriem naudas soda.
Vēl citi uzņēmumi
Nekādi iebildumi nav dzirdēti par FIB tiesībām dibināt uzņēmumus ar mērķi sekmēt kibernoziedznieku notveršanu. Cik bez Invita ir vēl bijuši kādi citi FIB uzņēmumi un vai tagad ir, tas paliek mazs FIB noslēpums. Par šādiem uzņēmumiem FIB informē, ja nu kādreiz atzīst to par vajadzīgu likumpārkāpēju baidīšanai, bet par visiem jau nu diez vai.
Nesen par vienu tāda veida uzņēmumu, ko bija izveidojusi cita ASV tiesībsargājošā iestāde, kas specializējas uz finansiālajiem noziedzniekiem – Amerikas Valsts Slepenais dienests (AVSD), rakstīja prese, kaut gan AVSD nekādu informāciju neesot sniedzis, žurnālisti esot nejauši noskatījuši Slepenā dienesta iekšējās atskaites. Var gan gadīties, ka šī informācija tika tīši nopludināta, kas to lai zina.
Slepenā operācija Open Market sākas
AVSD slepenā operācija Open Market sākās ar to, ka vēl 2004. gadā AVSD saņēma atļauju nelegāli tirgot noziedzniekiem personas identifikācijas dokumentus, pirmkārt autovadītāju apliecības. Bet ar šādas tirdzniecības uzsākšanu AVSD nesteidzās. Lai arī viltoto dokumentu tirgū konkurence nebija pārāk liela, tomēr darbu vajadzēja izvērst tā, lai neviens likumpārkāpējs neuzzinātu, ka pērk dokumentus no likumsargiem. Slepenais dienests taču nevarēja izvērst reklāmas kampaņu avīzēs un televīzijā, un pazīstamus blēžus arī nevarēja izmantot par izplatītājiem.
Laba izdevība radās 2007. gadā, kad Džastins Tods Ross kādā tirdzniecības vietā tika atpazīts, kā persona, kas pirms apmēram 3 nedēļām šeit bija norēķinājusies ar viltotu bankas karti. Pārdevējs izsauca policiju, tā savāca blēdi un pārmeklēja viņu un viņa divas dzīves vietas. Guvums nebija slikts, atrada ļoti daudz viltotu bankas karšu, ierīces to izgatavošanai un vēl 40 000 dolāru skaidrā naudā, bet pašu svarīgāko AVSD aģents noskaidroja Rosa pratināšanā.
Izrādījās, šis vīrs ar karšu rūpalu nodarbojās jau ilgu laiku. Viņš karšu viltotāju forumā CardersMarket iepirka informāciju par bankas kartēm, izmantojot šo informāciju, taisīja kartes un ar tām izņēma naudu. Rezultātā viņš ar segvārdu Celtic jau sen bija pazīstams šajā forumā un bija tur ieguvis reputāciju, kā uzticams informācijas pircējs.
Viltus Celtic
Rosu ielika cietumā, bet ar viņa segvārdu Celtic darbošanos karšu viltotāju forumā turpināja AVSD aģents Maikls Adamss. Forumā neviens neko nenojauta. Protams, ja kāds tur būtu personīgi pazinis Rosu, zinātu viņa segvārdu un to, ka viņš sēd cietumā, tad aģentam nekas neiznāktu, būtu jāmeklē nākošā iespēja. Vienkārši tāpat pieteikties šādos forumos AVSD aģentam neizdosies, tur ir sava aizsardzība un ir vajadzīgs segvārds ar biogrāfiju – jāpastāsta, kā tieši ar šo segvārdu esi darbojies, kā esi blēdījies, kādos hakeru forumos esi piedalījies, ar ko esi kontaktējies, utt. Tas, starp citu, nozīmē, ka segvārdi netiek mainīti bez vajadzības.
Protams, jebkurš aģents, ja viņam iedotu pietiekoši daudz naudas, varētu mēģināt uzsākt savu virtuālo darbību ar savu izvēlēto segvārdu un gadu gaita izveidot labu biogrāfiju, bet segvārdam Celtic viss jau bija. Nav noliedzams, ka patiesībā tā bija anonīmā lietotāja identitātes piesavināšanās, bet ar anonīmo identitāti tā iznāk – šādu identitāti ir ļoti viegli piesavināties un to arī neviens neaizstāv, jo neviens nav izsniedzis un garantējis.
Sākumā jaunais Celtic turpināja iepirkt uzlauzto karšu datus, it kā nekas nebūtu noticis, lai uzturētu uzticama pircēja reputāciju. Kad šo forumu CardersMarket, kurā darbojās Celtic, likvidēja (ne bez paša Celtic palīdzības), aģents pārgāja uz forumu carder.su un tur, papildus pie informācijas pirkšanas, aktivizēja nelielu pagrīdes firmu Celtic’s Novelty I.D. Service, kura sāka piedāvāt šajā forumā vadītāja apliecības, kas ir ASV galvenais personas identifikācijas dokuments. Sākumā varēja nopirkt tikai 3 štatos izdotās vadītāja apliecības, tad vairākos, un beigās varēja iegādāties jau 13 štatu vadītāju apliecības. Specdienestiem šo apliecību tirgošana piegādāja ļoti vērtīgu informāciju – tika saņemta īpašnieka fotogrāfija un arī reālā pasta adrese, uz kuru prasīja nosūtīt gatavo dokumentu. Šie materiāli dod iespēju diezgan viegli noskaidrot reālo personu, kas slēpjas zem segvārda virtuālajā pasaulē, kaut gan īstais vārds vēl ir jāprecizē.
Celtic vadītāja apliecības tirgoja tikai par 300 dolāriem un vēl piemēroja apjoma atlaides tiem, kam vajadzēja vairākas, piemēram, lai apgādātu mūļus, kuriem visiem vienā dienā bija paredzēts izņemt naudu vai izdarīt pirkumus. Tas izskatās pat aizdomīgi lēti – vajag taču sagādāt daudzkrāsainas hologrammas, nodrošināt druku, kas redzama tikai ultravioletos staros, uzdrukāt arī pareizu vai ticamu svītrkodu. Salīdzinājumam – nesen Maskavā atklāja bandu, kas tirgoja Krievijas autovadītāja apliecības par 500 dolāru ekvivalentu, bet tur jau šīs apliecības galvenokārt ir vajadzīgas tikai tiem, kam negribas vai bail likt vadītāja eksāmenus.
Celtic forumā carder.su kļuva slavens. Tie, kas tika ātri un labi apkalpoti, neklusēja un informēja arī citus par augstas klases servisu un nevainojamiem dokumentiem. Foruma administrācija 2009.gadā veica foruma publikas tīrīšanu un izmēza aizdomīgos un mazāk vērtīgos dalībniekus, bet Celtic netika aizskarts, jo bija pārāk vajadzīgs un aizdomas neradīja. Nav arī brīnums, galu galā aģentam Maiklam Adamsam bija visas iespējas izgatavot visīstākās viltotās ASV vadītāja apliecības. Nav gan zināms, kur tieši tika taisītas šīs apliecības, pilnīgi iespējams, ka pašam aģentam bija darbnīciņa, jo īsto darbnīcu iesaistīšana varētu radīt informācijas noplūdes.
Darba aģentam bija pilnas rokas. Bija jāseko notikumiem un tendencēm forumā, jāuzkrāj informācija par viltoto apliecību pircējiem un tāpat bija arī jāturpina darbs uzlauzto bankas karšu informācijas pirkšanā. Tas bija svarīgi tāpēc, ka pārdošanas faktu pierādīšanai vajadzīgs pircējs, citādi neviens neatzīsies, ka viņš tādu informāciju ir tirgojis, un noliegs, ka viņam tāda informācija vispār kādreiz ir bijusi, bet apgalvos, ka forumā viņš esot ievietojis pārdošanas sludinājumu tikai joka pēc. Tāpēc bieži karšu krāpnieku apsūdzības rakstos tiek pieminēts, ko likumsargi no viņiem nopirka. Latvijā plaši pazīstamā D.Čalovska sākotnējā apsūdzībā gan ir tikai minēts, ka viņš ir pārdevis pārlūka injekciju 2011.gada janvārī, bet nav pateikts, kas bija īstais pircējs. Nav gan jāšaubās, ka FIB bija labi zināms par šo darījumu jau tā veikšanas brīdī. Arī paši FIB un AVSD pārstāvji publiski informē nelegālos pārdevējus, ka starp viņu pircējiem noteikti būs šo iestāžu darbinieki.
Celtic’s Novelty I.D. Service darbojās apmēram četrus gadus, līdz 2011. gadā forums carder.su tika likvidēts. Tika izvirzītas apsūdzības apmēram 55 personām, kaut arī reālus arestus visos gadījumos nevarēja veikt, jo galvenie carder.su organizatori bija Krievijā un šī valsts savus noziedzniekus neizdod. Vienu no iespējamiem organizatoriem Sergeju Ļitvinenko no Ukrainas arestēja 2012.gadā Horvātijā un 2013.gada decembrī izdeva ASV, kur tiesā S.Ļitvinenko sevi par vainīgu neatzina.
Maijami dzīvojušo Aleksandru Kostjukovu, kas arī skaitās organizators, arestēja 2012.gada martā, tajā pašā laikā, kad citus līdzzinātājus, kuri dzīvoja ASV. Kad pie viņa atnāca policija, viņš esot no sava dzīvokļa balkona augstceltnē izmetis savu klēpjdatoru. Interesants jautājums – no kura stāva jānomet klēpjdators, lai cietā diska saturu eksperti nevarētu izlasīt? (principā magnētu var atmagnetizēt, ja uzsit tam ar āmuru, bet jāzina kā sist). A.Kostjukovu atrast nebija grūti, jo pa visu darbības laiku viņš bija iepircis kādu pusduci vadītāja apliecību no Celtic’s Novelty I.D. Service vai arī no citiem pārdevējiem forumā.
A.Kostjukovs 2013.gada novembrī tiesā atzina sevi par vainīgu. S.Ļitvinenko, A.Kostjukovs un arī citi arestētie līdzdalībnieki gaida galīgo tiesas spriedumu 2014.gada pirmajā pusgadā, bet parasti tas aizkavējas.
Internets kā reketieru instruments
Foruma carder.su dalībniekus, kā pirmos no kibernoziedzniekiem, ASV tiesu institūcijas apsūdz pēc RICO akta, kas ir būtisks juridisks jauninājums. RICO akts tika pieņemts vēl 1970.gadā un nozīmē Racketeer Influenced and Corrupt Organizations Act (tulkojumā apmēram: Likums par noziedzīgām organizācijām saistītām ar reketu). Šajā likumā runa ir ne tikai par klasisko reketu, bet arī par citiem noziegumiem (piem. kukuļošanu, naudas atmazgāšanu, kriminālu autortiesību pārkāpšanu utt.), ja tos veic organizētā veidā. Pats rekets ASV izpratnē ir noziedzīgs pakalpojuma piedāvājums, lai it kā atrisinātu kādu problēmu, kura patiesībā nemaz neeksistē, vai pakalpojuma piedāvātājs vispār pat nevar to atrisināt, vai arī pats šo problēmu ir radījis. Skaidrs, ka šādu pakalpojumu piedāvātāji var plaši izmantot un izmanto Internetu, un ne vienmēr no šādiem piedāvājumiem ir viegli atteikties.
Pašlaik tiesas spriedums ir pasludināts carder.su dalībniekam Deividam Kamezam, kurš tiesu vēsturē ieiet kā pirmais kibernoziedznieks, kas tika atzīts par reketa organizācijas dalībnieku. To izdarīja zvērināto tiesa 2013.gada decembrī. Būtībā tiesai bija jāatzīst, ka forums carder.su bija reketieru organizācija, ko tā arī izdarīja. D.Kamezam 2014.gada 15.maijā piesprieda 20 (divdesmit) gadus cietumsoda un pienākumu atmaksāt 20 miljonus dolāru. Stāsta, ka apsūdzība pēc RICO akta uzreiz izmainot aizdomās turamā uzvedību un radot lielu vēlmi sadarboties ar izmeklētājiem, jo soda mērs ar RICO ir sagaidāms krietni lielāks. Izskatās gan, ka D.Kamezs nav to sapratis.
D.Kameza mājās atrada viltotas kredītkartes, iekārtas to ražošanai, viltotus dolārus un identifikācijas dokumentus. Arī viltotās vadītāja apliecības Nevadas un Arizonas štatos, kuras viņš bija nopircis no Celtic. Tika pārķerta arī pasta paka no Pakistānas ar viltotām maksāšanas kartēm. Tomēr saņemtais sods izskatās ļoti bargs, jo viņš bija salīdzinoši sīks gariņš šajā forumā. Tādu kibernoziedznieku, kas saņem 20 gadu cietumsodu nemaz nav bijis daudz, bet var sagaidīt, ka kiberreketieri sāks tādus saņemt biežāk. Pavisam forumā bija 5500 (pēc citiem datiem 7800) dalībnieku, un viņiem visiem tagad draud apsūdzība dalībā reketieru organizācijā.
Liberty Reserve
Viens no operācijas Open Market svarīgākajiem rezultātiem bija iegūtās zināšanas par naudas plūsmu foruma dalībnieku starpā. Tika noskaidrots, kā blēži plaši izmanto Liberty Reserve, kura darbojās, kā tāda nelegāla vai puslegāla virtuālās pasaules blēžu banka. Lai iegūtu šīs bankas kontu, nekāda identitātes pārbaude nenotika. Par to aģenti pārliecinājās, pierakstoties bankā ar izdomātiem vārdiem un adresēm. E-pasta adresei gan bija jābūt reāli eksistējošai, ja gribēja no bankas saņemt ziņas. Būtiski, ka Liberty Reserve tomēr bija oficiāli reģistrēta iestāde Kostarikā un tai bija sakari ar bankām citās zemēs, kas deva iespēju darboties ar reālu naudu. Var piezīmēt, ka Liberty Reserve savu naudu glabāja arī Latvijas banku kontos, kuri savulaik tika iesaldēti
Liberty Reserve organizatorus arestēja 2013.gada maijā, kopumā apsūdzot 6 miljardu dolāru atmazgāšanā. Galvenie organizatori skaitās Artūrs Budovskis un Vladimirs Kacs, kas ir Kostarikas pilsoņi. Kostarikai nav līguma ar ASV par noziedznieku izdošanu, tāpēc A.Budovskis tika arestēts Spānijas lidostā pirms izlidošanas uz Kostariku.
Vislielākās nepatikšanas acīmredzot sanāks V.Kacam, kurš tika arestēts Bostonā, ASV, kur viņš faktiski dzīvoja. Viņš 2013.g. oktobrī atzina sevi par vainīgu piecos apsūdzības punktos, un tagad viņam maksimāli draud līdz 75 gadiem ieslodzījuma. Tā maksimālā robeža vēl nebūtu nekas šausmīgs, jo tiks krietni samazināta, bet ir paredzēta arī obligātā minimālā robeža – 15 gadi, t.i., sods, par kuru mazāk tiesnesis piespriest tā vienkārši nedrīkst. Tas ir sods par apsūdzību bērnu pornogrāfijas izplatīšanā, kas ir smags noziegums ASV, un ar to nu gan nodarboties nevajadzēja. Ar atlaidēm šis tas varētu arī sanākt, kaut arī V.Kacs sanīdās ar A.Budovski vēl 2009. gadā un aizgāja no bankas, tātad datu par tās finansiālo darbību viņam vairs nav, un viņš nevar neko interesantu pastāstīt par bankas klientiem. Par bērnu pornogrāfijas klientiem gan varētu būt diezgan daudz, un tas izmeklētājiem būs jāizstāsta.
A.Budovskim gan dati par bankas klientiem ir, un nav lielu šaubu, ka viņš centīgi izdos ziņas par visiem cik varēs, tādējādi mēģinot panākt sev vismaz kaut kādu saudzības režīmu. Klientu gan esot bijis vai vairāk par miljonu, tātad Slepenajam dienestam atkal būs ko pūlēties.
Vai tas darbs bija to vērts?
Dažādi apskatnieki izsaka zināmas šaubas par šīs operācijas panākumiem un jēgu. Neizskatās liels sasniegums no visiem foruma dalībniekiem reāli arestēt tikai kādus 50 zemākā ranga likumpārkāpējus, pašus svarīgākos organizatorus atstājot brīvībā un daudzu reālās identitātes vispār neatklājot, piedevām vēl palaist pasaulē pāri par 100 viltotu vadītāja apliecību. Tas tā varētu likties, ja visu izdarīto likumsargi būtu atklāti izstāstījuši. Bet nav nekāda pamata turēt viņus aizdomās par pļāpīgumu un steigu. Un vispār, visu savākto materiālu – failus 10 terabaitu apjomā – nemaz nav tik viegli un ātri apstrādāt. Lai izanalizētu šo milzīgo informācijas masīvu, ir nolīgta atsevišķa firma, tā kā vēl jau kāds karšu viltotājs sagaidīs ciemiņus, bet, protams, visi foruma dalībnieki jau varētu arī netikt sodīti, jo tomēr vairākums no viņiem nemaz nepaspēja veikt kādus lielus noziegumos, un bija arī tādi, kas šmugulējās – prasīja samaksāt par karšu datiem, bet, kad naudu saņēma, tad neko nepiegādāja, jo nemaz netaisījās to darīt.
Raksta turpinājumu var lasīt šeit.
Vecie risinājumi jaunajām problēmām
Šerlokam Holmsam būtu ko darīt virtuālā vidē. Ja ticēt doktoram Vatsonam, Holmsam ne tikai bija dzelžaina loģika un izpratne par cilvēku uzvedību, bet viņš bija arī ļoti labs aktieris un lieliski prata pieņemt svešu identitāti. Tāpat viņš ļoti kvalificēti varēja naktī ielauzties, piedodiet, ieiet likumpārkāpēja mītnē un tur atrast šo to taisnajai tiesai vajadzīgo. Tādas metodes ar zināmu modernizāciju pielieto arī izmeklējot datornoziegumus virtuālajā pasaulē. Atšķirībā no Holmsa laikiem lietu sarežģī tas, ka atklātais virtuālais likumpārkāpējs vēl ir jāatrod reālajā pasaulē, lai uzliktu reālus roku dzelžus un pašu ieliktu reālā cietumā. Un šajā pārejā no virtuālās uz reālo pasauli atkal noder tradicionālās policejiskās metodes. Tā kā izmisīgu cīņu ar kibernoziedzniekiem pagaidām ir izvērsušas tikai ASV, iznāk stāstīt tikai par šīs valsts likumsargu darbību.
Alūksnes dedzinātāju notveršana
Lai iepazītos ar pietiekoši senu, kaut arī ne pārāk bieži pielietojamu policijas metodi, var atcerēties notikumu Latvijā vēl no Šerloka Holmsa laikmeta, kas ir aprakstīts izcila cariskās Krievijas izmeklētāja, Rīgas izmeklēšanas policijas vadītāja A.F.Koško memuāros.
Pašos pirmajos 20. gadsimta gados, vēl dažus gadus pirms 1905.gada revolūcijas, Alūksnes apkaimē plašu darbību izvērsa dedzinātāju banda, kas dedzināja dažādas mājas, saimniecības ēkas, siena kaudzes un tml., nekautrējoties arī šo to pirms tam no mājām nolaupīt. Vietējā policija neko izdarīt nevarēja, un tad lielākais cietējs – barons Volfs sūdzējās Pēterburgā, turienes lielie priekšnieki izteica pārmetumus Vidzemes gubernatoram, un tas norīkoja Rīgas izmeklēšanas policijas šefu A.Koško izmeklēt šīs notikušās dedzināšanas un atrast vainīgos.
A.Koško aizsūtīja divus savus slepenos aģentus uz Alūksni, bet tiem neizdevās neko jēdzīgu izvilināt no vietējiem iedzīvotājiem, kuri ar iebraucējiem runāt baidījās. Tad radās ideja nodibināt krogu! Policijas aģenti tika nodrošināti ar visiem vajadzīgajiem dokumentiem un naudu, un viņi pilnīgi oficiāli atklāja krogu, nevienam neko nestāstot par īstajiem kroga mērķiem un tā sakaru ar policiju.
Alūksnē divi krogi jau bija, un trešais nemaz tik viegli nevarēja ielauzties krogu tirgū. A.Koško ieteica saviem aģentiem piedāvāt krogā alu kopā ar sāļajām suškām (maziem sausiem kliņģerīšiem) un aģenti, saņēmuši papildu finansējumu, tās arī iepirka un dažus pudus tūlīt aizveda uz Alūksni. Tas bija labs mārketinga pasākums. Krogs ātri kļuva populārs, tajā pulcējās dzērāji un, tā kā noklausīšanās aparatūras jau nekādas vēl nebija (nekādu noteikumu par privātuma saglabāšanu arī nebija), kroga darbinieki-aģenti paši noklausījās iereibušo klientu sarunas un samērā drīz tika izskaitļota aizdomīgo personu grupa ar brandmeistaru Zālīti (brandmeistars ir ugunsdzēsējs, starp citu) kā galveno organizatoru.
Tad arī policijas aģentu uzturēto krogu varēja slēgt. A.Koško piemin šādu interesantu detaļu par kroga darbību. Uz jauno gadu visiem krogiem bija jāatjauno darbības licence. Alūksnē tajā laikā bija pieņemts, ka, iesniedzot jaunākajam apriņķa priekšnieka palīgam iesniegumu par licences atjaunošanu, šim iesniegumam bija arī jāpievieno 10 rubļu kā Jaungada dāvana. Nekāda pārmērīgi liela šī summa nebija, bet tomēr diezgan pamanāma – tajā laikā parasts strādnieks, kas pelnīja 1 rubli dienā, par dzīvi nevarēja sūroties, kaut arī nešikoja. Protams, policijas kroga darbinieki tādu dāvanu pasniedza. Kad krogs savu darbu beidza, A.Koško šim palīgam paskaidroja, ka tā tomēr bija kroņa nauda un būtu jāatdod. Palīgs nemaz nestrīdējās – jā, jā, ķērās pie maka un to naudu arī atdeva. Nezin kāpēc, viņš pie tam vēl esot nosarcis galīgi sarkans.
Pašās beigās A.Koško piedalījās tiesas sēdē kā liecinieks un tajā pastāstīja arī par policijas kroga darbību. Starp citu, brandmeistaram Zālītim tiesa piesprieda 8 gadi katorgā.
Divi hakeri brauc darbā uz ASV
Šai cara policijas darbībai ir krietna līdzība ar ASV Federālā Izmeklēšanas Biroja (FIB) veiksmīgo operāciju divu Krievijas hakeru arestā vēl 2000. gadā. Tolaik divi jaunieši Vasilijs Gorškovs un Aleksejs Ivanovs Krievijas pilsētā Čeļabinskā piepelnījās ar ASV firmu mājas lapu uzlaušanu. Veiksmīgi uzlauzuši kādas firmas vietni, viņi piedāvāja firmai savus drošības ekspertu pakalpojumus – kā novērst uzlaušanas risku. Firmu sarakstā ietilpa apmēram 40 firmas – bankas, interneta provaideri un pat PayPal, bet tas vēl nebija pārāk nopietni, kamēr viņi neķērās klāt arī pie Western Union un citu kredītkaršu datu piesavināšanās.
Bet vislielākā veiksme zēniem uzsmaidīja, kad viņi saņēma uzaicinājumu no ASV kompānijas Invita Security Sietlas pilsētā stāties darbā šajā kompānijā. Kompānija tieši piedāvāja pakalpojumus vietņu drošības jomā, par ko bija viegli firmas mājas lapā pārliecināties. Šī firma nākošiem kolēģiem nopirka biļetes uz ASV, izdarīja visu vajadzīgo, lai varētu dabūt iebraukšanas vīzu, sagaidīja viņus lidostā 2000.gada 10.novembrī un atveda uz darba interviju kompānijā.
Intervija noritēja ļoti veiksmīgi. Vasilijam un Aleksejam bija jādemonstrē, ka viņi tiešām māk uzlauzt mājas lapas, un, kaut arī noguruši pēc 48 stundu lidojuma, viņi sevi parādīja no vislabākās puses – viens mirklis, un viss vajadzīgais tika uzlauzts, kas izraisīja nākošo darba devēju sajūsmu. Pēc intervijas viņi tika iesēdināti automobilī, bet izsēdināti jau cietumā.
Izrādījās, ka kompāniju Invita bija izveidojis FIB ar Tieslietu ministrijas atļauju. Tas tika izdarīts ar vienīgo mērķi atvilināt A.Ivanovu vienu pašu uz ASV, jo bija zināms, ka viņš ir izsūtījis savu CV uz daudzām vietām ASV cerībā atrast labu darbu, un jauna, daudzsološa interneta drošības firma varēja viņu viegli ieinteresēt. E-pasta apmaiņas un telefona sarunu laikā Ivanovs piedāvāja pieņemt darbā arī Gorškovu, kam Invita labprāt piekrita, jo jau daudz zināja arī par šo speciālistu. Tā viņi aizbrauca abi divi.
Firmas birojā, kur darba meklētāji izgāja darba interviju, atradās tikai pāris datoru, bet tie bija aprīkoti ar programmatūru, kas reģistrēja katru taustiņa nospiešanu, ko gan intervējamie nezināja. Bez tam intervija tika ierakstīta videolentē, un arī par to zināja tikai FBI cilvēki. Tā kā uzlaušanas gaitā hakeri pieslēdzas pie saviem datoriem Čeļabinskā, tad FBI aģenti uzzināja visas paroles un lieliski pēc tam arī paši varēja pieslēgties tiem pašiem datoriem.
Te gan bija visai delikāta juridiska nianse – tiesībsargājošām iestādēm vienkārši tā pieslēgties pie svešiem datoriem un ievākt informāciju no tiem vispār nav brīv, tā ir privātuma pārkāpšana. Šajā gadījumā FBI vadība saviem aģentiem atļāva nekavējoši lejupielādēt failus no Čeļabinskas datoriem, jo baidījās, ka ziņas par Ivanova un Gorškova likteni var nonākt Čeļabinskā un informācija no datoriem kļūs nepieejama. Bet aģenti nedrīkstēja iegūto informāciju caurskatīt, kamēr tiesa nebūs izdevusi kratīšanas sankciju.
Nav brīnums, ka tiesas sankcija pēc trim nedēļām tika saņemta, un, apskatot failus, izrādījās, ka tur ir daudz informācijas par cietušajām amerikāņu kompānijām, uzlauztām kredītkartēm, kā arī dažāda programmatūra krimināliem mērķiem. Šīs informācijas pietika, lai abiem hakeriem varētu izvirzīt apsūdzības ar maksimāli iespējamo soda mēru pāri par 100 gadiem cietumā.
Te gan jāatzīmē, ka ASV orgāni diez vai drīkstēja slēgties klāt datoram pavisam citā valstī, nesazinoties ar šo valsti. Amerikāņi teica, ka viņi esot par visu informējuši Krievijas iestādes, bet tās nekādi neesot reaģējušas, Krievijas iestādes noliedza, ka kaut ko būtu saņēmušas, ļoti saskaitās, un pat it kā esot izdevušas vainīgo FIB aģentu aresta orderi. Bet Amerikā nelikumīgi iegūto informāciju nevar izmantot par pierādījumu, un tāpēc Ivanova tiesāšana trīs gadus gāja pa juridiskiem celmiem, līdz beigu beigās viņam tika piespriesti 4 gadi cietumā. Gorškova advokāts gan nebija pārāk aktīvs, tāpēc Gorškovs uzreiz jau 2001.gadā tika notiesāts uz 3 gadiem cietumā un 700 000 dolāriem naudas soda.
Vēl citi uzņēmumi
Nekādi iebildumi nav dzirdēti par FIB tiesībām dibināt uzņēmumus ar mērķi sekmēt kibernoziedznieku notveršanu. Cik bez Invita ir vēl bijuši kādi citi FIB uzņēmumi un vai tagad ir, tas paliek mazs FIB noslēpums. Par šādiem uzņēmumiem FIB informē, ja nu kādreiz atzīst to par vajadzīgu likumpārkāpēju baidīšanai, bet par visiem jau nu diez vai.
Nesen par vienu tāda veida uzņēmumu, ko bija izveidojusi cita ASV tiesībsargājošā iestāde, kas specializējas uz finansiālajiem noziedzniekiem – Amerikas Valsts Slepenais dienests (AVSD), rakstīja prese, kaut gan AVSD nekādu informāciju neesot sniedzis, žurnālisti esot nejauši noskatījuši Slepenā dienesta iekšējās atskaites. Var gan gadīties, ka šī informācija tika tīši nopludināta, kas to lai zina.
Slepenā operācija Open Market sākas
AVSD slepenā operācija Open Market sākās ar to, ka vēl 2004. gadā AVSD saņēma atļauju nelegāli tirgot noziedzniekiem personas identifikācijas dokumentus, pirmkārt autovadītāju apliecības. Bet ar šādas tirdzniecības uzsākšanu AVSD nesteidzās. Lai arī viltoto dokumentu tirgū konkurence nebija pārāk liela, tomēr darbu vajadzēja izvērst tā, lai neviens likumpārkāpējs neuzzinātu, ka pērk dokumentus no likumsargiem. Slepenais dienests taču nevarēja izvērst reklāmas kampaņu avīzēs un televīzijā, un pazīstamus blēžus arī nevarēja izmantot par izplatītājiem.
Laba izdevība radās 2007. gadā, kad Džastins Tods Ross kādā tirdzniecības vietā tika atpazīts, kā persona, kas pirms apmēram 3 nedēļām šeit bija norēķinājusies ar viltotu bankas karti. Pārdevējs izsauca policiju, tā savāca blēdi un pārmeklēja viņu un viņa divas dzīves vietas. Guvums nebija slikts, atrada ļoti daudz viltotu bankas karšu, ierīces to izgatavošanai un vēl 40 000 dolāru skaidrā naudā, bet pašu svarīgāko AVSD aģents noskaidroja Rosa pratināšanā.
Izrādījās, šis vīrs ar karšu rūpalu nodarbojās jau ilgu laiku. Viņš karšu viltotāju forumā CardersMarket iepirka informāciju par bankas kartēm, izmantojot šo informāciju, taisīja kartes un ar tām izņēma naudu. Rezultātā viņš ar segvārdu Celtic jau sen bija pazīstams šajā forumā un bija tur ieguvis reputāciju, kā uzticams informācijas pircējs.
Viltus Celtic
Rosu ielika cietumā, bet ar viņa segvārdu Celtic darbošanos karšu viltotāju forumā turpināja AVSD aģents Maikls Adamss. Forumā neviens neko nenojauta. Protams, ja kāds tur būtu personīgi pazinis Rosu, zinātu viņa segvārdu un to, ka viņš sēd cietumā, tad aģentam nekas neiznāktu, būtu jāmeklē nākošā iespēja. Vienkārši tāpat pieteikties šādos forumos AVSD aģentam neizdosies, tur ir sava aizsardzība un ir vajadzīgs segvārds ar biogrāfiju – jāpastāsta, kā tieši ar šo segvārdu esi darbojies, kā esi blēdījies, kādos hakeru forumos esi piedalījies, ar ko esi kontaktējies, utt. Tas, starp citu, nozīmē, ka segvārdi netiek mainīti bez vajadzības.
Protams, jebkurš aģents, ja viņam iedotu pietiekoši daudz naudas, varētu mēģināt uzsākt savu virtuālo darbību ar savu izvēlēto segvārdu un gadu gaita izveidot labu biogrāfiju, bet segvārdam Celtic viss jau bija. Nav noliedzams, ka patiesībā tā bija anonīmā lietotāja identitātes piesavināšanās, bet ar anonīmo identitāti tā iznāk – šādu identitāti ir ļoti viegli piesavināties un to arī neviens neaizstāv, jo neviens nav izsniedzis un garantējis.
Sākumā jaunais Celtic turpināja iepirkt uzlauzto karšu datus, it kā nekas nebūtu noticis, lai uzturētu uzticama pircēja reputāciju. Kad šo forumu CardersMarket, kurā darbojās Celtic, likvidēja (ne bez paša Celtic palīdzības), aģents pārgāja uz forumu carder.su un tur, papildus pie informācijas pirkšanas, aktivizēja nelielu pagrīdes firmu Celtic’s Novelty I.D. Service, kura sāka piedāvāt šajā forumā vadītāja apliecības, kas ir ASV galvenais personas identifikācijas dokuments. Sākumā varēja nopirkt tikai 3 štatos izdotās vadītāja apliecības, tad vairākos, un beigās varēja iegādāties jau 13 štatu vadītāju apliecības. Specdienestiem šo apliecību tirgošana piegādāja ļoti vērtīgu informāciju – tika saņemta īpašnieka fotogrāfija un arī reālā pasta adrese, uz kuru prasīja nosūtīt gatavo dokumentu. Šie materiāli dod iespēju diezgan viegli noskaidrot reālo personu, kas slēpjas zem segvārda virtuālajā pasaulē, kaut gan īstais vārds vēl ir jāprecizē.
Celtic vadītāja apliecības tirgoja tikai par 300 dolāriem un vēl piemēroja apjoma atlaides tiem, kam vajadzēja vairākas, piemēram, lai apgādātu mūļus, kuriem visiem vienā dienā bija paredzēts izņemt naudu vai izdarīt pirkumus. Tas izskatās pat aizdomīgi lēti – vajag taču sagādāt daudzkrāsainas hologrammas, nodrošināt druku, kas redzama tikai ultravioletos staros, uzdrukāt arī pareizu vai ticamu svītrkodu. Salīdzinājumam – nesen Maskavā atklāja bandu, kas tirgoja Krievijas autovadītāja apliecības par 500 dolāru ekvivalentu, bet tur jau šīs apliecības galvenokārt ir vajadzīgas tikai tiem, kam negribas vai bail likt vadītāja eksāmenus.
Celtic forumā carder.su kļuva slavens. Tie, kas tika ātri un labi apkalpoti, neklusēja un informēja arī citus par augstas klases servisu un nevainojamiem dokumentiem. Foruma administrācija 2009.gadā veica foruma publikas tīrīšanu un izmēza aizdomīgos un mazāk vērtīgos dalībniekus, bet Celtic netika aizskarts, jo bija pārāk vajadzīgs un aizdomas neradīja. Nav arī brīnums, galu galā aģentam Maiklam Adamsam bija visas iespējas izgatavot visīstākās viltotās ASV vadītāja apliecības. Nav gan zināms, kur tieši tika taisītas šīs apliecības, pilnīgi iespējams, ka pašam aģentam bija darbnīciņa, jo īsto darbnīcu iesaistīšana varētu radīt informācijas noplūdes.
Darba aģentam bija pilnas rokas. Bija jāseko notikumiem un tendencēm forumā, jāuzkrāj informācija par viltoto apliecību pircējiem un tāpat bija arī jāturpina darbs uzlauzto bankas karšu informācijas pirkšanā. Tas bija svarīgi tāpēc, ka pārdošanas faktu pierādīšanai vajadzīgs pircējs, citādi neviens neatzīsies, ka viņš tādu informāciju ir tirgojis, un noliegs, ka viņam tāda informācija vispār kādreiz ir bijusi, bet apgalvos, ka forumā viņš esot ievietojis pārdošanas sludinājumu tikai joka pēc. Tāpēc bieži karšu krāpnieku apsūdzības rakstos tiek pieminēts, ko likumsargi no viņiem nopirka. Latvijā plaši pazīstamā D.Čalovska sākotnējā apsūdzībā gan ir tikai minēts, ka viņš ir pārdevis pārlūka injekciju 2011.gada janvārī, bet nav pateikts, kas bija īstais pircējs. Nav gan jāšaubās, ka FIB bija labi zināms par šo darījumu jau tā veikšanas brīdī. Arī paši FIB un AVSD pārstāvji publiski informē nelegālos pārdevējus, ka starp viņu pircējiem noteikti būs šo iestāžu darbinieki.
Celtic’s Novelty I.D. Service darbojās apmēram četrus gadus, līdz 2011. gadā forums carder.su tika likvidēts. Tika izvirzītas apsūdzības apmēram 55 personām, kaut arī reālus arestus visos gadījumos nevarēja veikt, jo galvenie carder.su organizatori bija Krievijā un šī valsts savus noziedzniekus neizdod. Vienu no iespējamiem organizatoriem Sergeju Ļitvinenko no Ukrainas arestēja 2012.gadā Horvātijā un 2013.gada decembrī izdeva ASV, kur tiesā S.Ļitvinenko sevi par vainīgu neatzina.
Maijami dzīvojušo Aleksandru Kostjukovu, kas arī skaitās organizators, arestēja 2012.gada martā, tajā pašā laikā, kad citus līdzzinātājus, kuri dzīvoja ASV. Kad pie viņa atnāca policija, viņš esot no sava dzīvokļa balkona augstceltnē izmetis savu klēpjdatoru. Interesants jautājums – no kura stāva jānomet klēpjdators, lai cietā diska saturu eksperti nevarētu izlasīt? (principā magnētu var atmagnetizēt, ja uzsit tam ar āmuru, bet jāzina kā sist). A.Kostjukovu atrast nebija grūti, jo pa visu darbības laiku viņš bija iepircis kādu pusduci vadītāja apliecību no Celtic’s Novelty I.D. Service vai arī no citiem pārdevējiem forumā.
A.Kostjukovs 2013.gada novembrī tiesā atzina sevi par vainīgu. S.Ļitvinenko, A.Kostjukovs un arī citi arestētie līdzdalībnieki gaida galīgo tiesas spriedumu 2014.gada pirmajā pusgadā, bet parasti tas aizkavējas.
Internets kā reketieru instruments
Foruma carder.su dalībniekus, kā pirmos no kibernoziedzniekiem, ASV tiesu institūcijas apsūdz pēc RICO akta, kas ir būtisks juridisks jauninājums. RICO akts tika pieņemts vēl 1970.gadā un nozīmē Racketeer Influenced and Corrupt Organizations Act (tulkojumā apmēram: Likums par noziedzīgām organizācijām saistītām ar reketu). Šajā likumā runa ir ne tikai par klasisko reketu, bet arī par citiem noziegumiem (piem. kukuļošanu, naudas atmazgāšanu, kriminālu autortiesību pārkāpšanu utt.), ja tos veic organizētā veidā. Pats rekets ASV izpratnē ir noziedzīgs pakalpojuma piedāvājums, lai it kā atrisinātu kādu problēmu, kura patiesībā nemaz neeksistē, vai pakalpojuma piedāvātājs vispār pat nevar to atrisināt, vai arī pats šo problēmu ir radījis. Skaidrs, ka šādu pakalpojumu piedāvātāji var plaši izmantot un izmanto Internetu, un ne vienmēr no šādiem piedāvājumiem ir viegli atteikties.
Pašlaik tiesas spriedums ir pasludināts carder.su dalībniekam Deividam Kamezam, kurš tiesu vēsturē ieiet kā pirmais kibernoziedznieks, kas tika atzīts par reketa organizācijas dalībnieku. To izdarīja zvērināto tiesa 2013.gada decembrī. Būtībā tiesai bija jāatzīst, ka forums carder.su bija reketieru organizācija, ko tā arī izdarīja. D.Kamezam 2014.gada 15.maijā piesprieda 20 (divdesmit) gadus cietumsoda un pienākumu atmaksāt 20 miljonus dolāru. Stāsta, ka apsūdzība pēc RICO akta uzreiz izmainot aizdomās turamā uzvedību un radot lielu vēlmi sadarboties ar izmeklētājiem, jo soda mērs ar RICO ir sagaidāms krietni lielāks. Izskatās gan, ka D.Kamezs nav to sapratis.
D.Kameza mājās atrada viltotas kredītkartes, iekārtas to ražošanai, viltotus dolārus un identifikācijas dokumentus. Arī viltotās vadītāja apliecības Nevadas un Arizonas štatos, kuras viņš bija nopircis no Celtic. Tika pārķerta arī pasta paka no Pakistānas ar viltotām maksāšanas kartēm. Tomēr saņemtais sods izskatās ļoti bargs, jo viņš bija salīdzinoši sīks gariņš šajā forumā. Tādu kibernoziedznieku, kas saņem 20 gadu cietumsodu nemaz nav bijis daudz, bet var sagaidīt, ka kiberreketieri sāks tādus saņemt biežāk. Pavisam forumā bija 5500 (pēc citiem datiem 7800) dalībnieku, un viņiem visiem tagad draud apsūdzība dalībā reketieru organizācijā.
Liberty Reserve
Viens no operācijas Open Market svarīgākajiem rezultātiem bija iegūtās zināšanas par naudas plūsmu foruma dalībnieku starpā. Tika noskaidrots, kā blēži plaši izmanto Liberty Reserve, kura darbojās, kā tāda nelegāla vai puslegāla virtuālās pasaules blēžu banka. Lai iegūtu šīs bankas kontu, nekāda identitātes pārbaude nenotika. Par to aģenti pārliecinājās, pierakstoties bankā ar izdomātiem vārdiem un adresēm. E-pasta adresei gan bija jābūt reāli eksistējošai, ja gribēja no bankas saņemt ziņas. Būtiski, ka Liberty Reserve tomēr bija oficiāli reģistrēta iestāde Kostarikā un tai bija sakari ar bankām citās zemēs, kas deva iespēju darboties ar reālu naudu. Var piezīmēt, ka Liberty Reserve savu naudu glabāja arī Latvijas banku kontos, kuri savulaik tika iesaldēti
Liberty Reserve organizatorus arestēja 2013.gada maijā, kopumā apsūdzot 6 miljardu dolāru atmazgāšanā. Galvenie organizatori skaitās Artūrs Budovskis un Vladimirs Kacs, kas ir Kostarikas pilsoņi. Kostarikai nav līguma ar ASV par noziedznieku izdošanu, tāpēc A.Budovskis tika arestēts Spānijas lidostā pirms izlidošanas uz Kostariku.
Vislielākās nepatikšanas acīmredzot sanāks V.Kacam, kurš tika arestēts Bostonā, ASV, kur viņš faktiski dzīvoja. Viņš 2013.g. oktobrī atzina sevi par vainīgu piecos apsūdzības punktos, un tagad viņam maksimāli draud līdz 75 gadiem ieslodzījuma. Tā maksimālā robeža vēl nebūtu nekas šausmīgs, jo tiks krietni samazināta, bet ir paredzēta arī obligātā minimālā robeža – 15 gadi, t.i., sods, par kuru mazāk tiesnesis piespriest tā vienkārši nedrīkst. Tas ir sods par apsūdzību bērnu pornogrāfijas izplatīšanā, kas ir smags noziegums ASV, un ar to nu gan nodarboties nevajadzēja. Ar atlaidēm šis tas varētu arī sanākt, kaut arī V.Kacs sanīdās ar A.Budovski vēl 2009. gadā un aizgāja no bankas, tātad datu par tās finansiālo darbību viņam vairs nav, un viņš nevar neko interesantu pastāstīt par bankas klientiem. Par bērnu pornogrāfijas klientiem gan varētu būt diezgan daudz, un tas izmeklētājiem būs jāizstāsta.
A.Budovskim gan dati par bankas klientiem ir, un nav lielu šaubu, ka viņš centīgi izdos ziņas par visiem cik varēs, tādējādi mēģinot panākt sev vismaz kaut kādu saudzības režīmu. Klientu gan esot bijis vai vairāk par miljonu, tātad Slepenajam dienestam atkal būs ko pūlēties.
Vai tas darbs bija to vērts?
Dažādi apskatnieki izsaka zināmas šaubas par šīs operācijas panākumiem un jēgu. Neizskatās liels sasniegums no visiem foruma dalībniekiem reāli arestēt tikai kādus 50 zemākā ranga likumpārkāpējus, pašus svarīgākos organizatorus atstājot brīvībā un daudzu reālās identitātes vispār neatklājot, piedevām vēl palaist pasaulē pāri par 100 viltotu vadītāja apliecību. Tas tā varētu likties, ja visu izdarīto likumsargi būtu atklāti izstāstījuši. Bet nav nekāda pamata turēt viņus aizdomās par pļāpīgumu un steigu. Un vispār, visu savākto materiālu – failus 10 terabaitu apjomā – nemaz nav tik viegli un ātri apstrādāt. Lai izanalizētu šo milzīgo informācijas masīvu, ir nolīgta atsevišķa firma, tā kā vēl jau kāds karšu viltotājs sagaidīs ciemiņus, bet, protams, visi foruma dalībnieki jau varētu arī netikt sodīti, jo tomēr vairākums no viņiem nemaz nepaspēja veikt kādus lielus noziegumos, un bija arī tādi, kas šmugulējās – prasīja samaksāt par karšu datiem, bet, kad naudu saņēma, tad neko nepiegādāja, jo nemaz netaisījās to darīt.
Raksta turpinājumu var lasīt šeit.